Specifiskiem valodas jautājumiem nav vietas referenduma biļetenos

Latviešu valodas aģentūra izsaka pateicību un pievienojas 29. oktobrī Latvijas Avīzē publicētajam god. I. Zemzara rakstam.

Rakstu varat izlasīt Latvijas Avīzē un mājaslapā: http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/viedoklis/?doc=88016

Specifiskiem valodas jautājumiem nav vietas referenduma biļetenos

Latvijas Avīze 29.10.2010.

Autors: Ingmars Zemzaris, komponists, tulkotājs.

Grūti spriest, kāpēc telekompānija LNT tā uzēdusies latviešu valodai. Vēl pavisam nesen kanālā TV5 satiksmes ministram neļāva runāt latviski. Tagad LNT latviešu žurnālisti izgudrojuši jaunu provokāciju.

Stāsts ir par to, ka kāds vecāku pāris nosaucis bērniņu par Oto, taču nav zinājis, kā to latviski pareizi raksta. Dzimtsarakstu iestādē viņiem paskaidrots, ka Oto raksta ar vienu, nevis diviem t. Citi cilvēki būtu par savu nezināšanu kautrīgi palūguši piedošanu, pateikušies par pamācību un savu kļūdu klusām izlabojuši. Bet Oto vecāki laikam izrādījušies mūsu izglītības sistēmas teicamnieki: pareizi rakstīt nav iemācījušies, toties savā pašpārliecībā gatavi par savu (ne)taisnību cīnīties tiesā – it kā pareizrakstības likumiem būtu jālokās kura katra untuma priekšā. Es šai stāstā nesaskatu nekā tāda, ko būtu vērts klāstīt televīzijas ēterā pa visu valsti. Ja mums būtu tik sarežģīta rakstība kā ķīniešiem vai vismaz frančiem, tad cita lieta; bet, ja cilvēks tai vecumā, kad viņam jau dzimst bērni, vēl neprot pareizi rakstīt savā dzimtajā latviešu valodā, tad neredzu iemesla ar to dižoties televīzijā, nele vēl tiesāties tiesā. Bet par to jau laikam LNT žurnālistiem maksā algu, ka viņi prot šo faktu iegrozīt pavisam dīvainā un ačgārnā gaismā, beigās vēl izsmejot valsti, kas tērē naudu, tiesājoties “viena vienīga burta dēļ”.

Ja sāksim izdabāt…

Ar to Oto nu ir tā. Agrāk tiešām latviski rakstīja Otto, tāpat kā rakstīja lappa, matti. Taču kopš 19. gs. vidus troksneņus latviešu valodā vairs nedubulto. (Nu, pusotra gadsimta gan laikam ir par maz, lai Oto vecāki to būtu pamanījuši un ar to samierinājušies.) It īpaši jaunajā pareizrakstībā, kur konsekventi apzīmē patskaņu garumu, troksneņus dubultot nav jēgas – ne paša troksneņa, ne iepriekšējā patskaņa kvantitātes apzīmēšanai.

Ielikuši bērnam vācisku vārdu, Oto vecāki nu grib paturēt arī vācu rakstību. Neiedziļinoties (vai arī tīšam maldinot) var rasties šķitums, ka te runa ir par “vienu vienīgu burtu”, bet patiesībā Oto vecāku prasība ir tāda pati, kā kad Žaklīnas vecāki gribētu, lai viņu meita Latvijas dokumentos tiktu ierakstīta kā Jeaqueline (vai vismaz pa vecam Schaklihna).

Ja sāksim oficiāli izdabāt dažādu “Otto”, “Ludwigu”, “Arthuru” vai “Zbigniewu” vecākiem tāpat, kā mēs jau tagad neoficiāli izdabājam visādām “Aishām”, “Candyjām” un “Leenām”, tad pavisam drīz mums būs grūti paskaidrot, teiksim, godīgam Latvijas pilsonim Ruslanam Sidorovam, kāpēc viņa vārds Latvijas pasē nav rakstīts tā, kā viņš to tur varbūt labprāt redzētu: oriģinālrakstībā. Kā mēs varēsim prasīt, lai citi ievēro likumus, kurus neievērojam mēs paši? Un pat ja Sidorovs mūs sapratīs, – nekas! – gan jau Eiropa mūs nesapratīs! Tāpēc mēs rīkotos daudz prātīgāk, nenodarbodamies ar bīstamiem eksperimentiem un palikdami pie vienkārša un negrozāma principa: personas vārdam Latvijas dokumentos jābūt rakstītam latviski.

Ironija par valsti

Tiktāl par mazo Oto – lai viņam veselība un laimīgs mūžs un lai viņš godam nes savu skaisto vārdu nesabojātā, tīri latviskā rakstībā!

Skumjāk ir klausīties LNT žurnālistu seklajā un demagoģiskajā ironijā par Latvijas valsti, kura gatava tērēt naudu, tiesājoties par “vienu vienīgu burtu”. Pirmkārt, ar prasību “viena vienīga burta” dēļ mūsu pārslogotajās tiesu iestādēs pirmie taču ir vērsušies Oto vecāki, nevis valsts.

Otrkārt, runa (un paši žurnālisti taču to labi saprot!) te ir nevis par “vienu vienīgu burtu”, bet gan par cilvēka vārdu un par to, kā latviešu valoda tiek lietota, nelietota vai bojāta oficiālos valsts dokumentos. Visbeidzot tas ir principiāls jautājums par precedentu. Jānis Endzelīns teica, ka “sava valoda ir mūsu lielākais nacionālais dārgums”. LNT žurnālistiem acīmredzot šķiet, ka lielāks nacionāls dārgums ir nauda. Taču taisnības te viņiem nav ne tik, cik melns aiz naga. Protams, tirgū latviešu valodu pārdot nevar. Taču – nauda ir tāds pats dārgums jebkurā valstī, turpretim latviešu valoda ir vienīgais Latvijas valsts rašanās un pastāvēšanas cēlonis. Viss cits ir tikai līdzeklis, veids un mainīgi apstākļi. Tieslietu ministrija šai gadījumā veic savu svētu pienākumu, jo, ārdot valodu, tiek ārdīts pašas valsts visdziļākais pamats. Un lai cik dīvaini tas šķistu vienam otram žurnālistam, rūpes par valodu dažkārt sākas ar rūpēm par “vienu vienīgu burtu”.

Atgriezīsimies pie vāciskajiem nosaukumiem?

Kārkluvācietība diemžēl mēdz būt arī kolektīva. Latvijas radiofonā nesen uzstājās daži alsundznieki. Viņiem raizes dara ne “viens vienīgs burts” vien, bet veseli divi vai trīs: savu Alsungu tie sarosījušies turpmāk saukt vāciskajā nosaukumā par “Alšvangu”. Paši viņi tad laikam būšot “alšvandznieki”? Tas būtu taisni tāpat, kā kad koknesiešiem pēkšņi iegribētos Koknesi pārdēvēt kādā no vēsturiskajiem vācu nosaukumiem: par “Kokenhūzeni” vai – vēl skaistāk – par “Kakenhauzi”.

To, kā radies latviskais Alsungas vārds un vēlāk no tā – vācu Alschwangen, ir izpētījis un aprakstījis jau Endzelīns. Vēlāk par to rakstījusi izcilā valodniece Rasma Grīsle. Endzelīnam te neviens nekādas kļūdas nav uzrādījis, viņa viedoklis nav ticis atspēkots. Bet kāds gan svars argumentiem ir tur, kur plosās pirmatnēja subjektivitāte…

Apbrīnojama kļūst mūsu degsme un vienprātība tad, kad savai valodai ir kas jānodara pāri. Tikpat apbrīnojama ir mūsu kūtrība tad, kad savā valodā kas jāatlabo. Kad Alsungas vārds jāsabojā – tad enerģija kūsāt kūsā. Bet ņemsim otrādu piemēru: Sabiles Pedvāli! Ko tik dara Pedvālē – stāda zemē akmeņus un skraida apkārt bez biksēm. Bet atdot skaistajai vietai vāciskās “Pedvāles” vietā atpakaļ veco latvisko Pidoles vārdu nevienam nav nekādas intereses.

Alsungā varbūt būšot referendums. Ap referendumu mūsu apziņā virmo tāds kā nemaldības oreols. Taču referendums var paust arī ļaužu vairuma nekompetenci. Proti, ir pasaulē joprojām lietas, ko pa spēkam izšķirt ir tikai nedaudziem lietpratējiem, nevis daudziem nespeciālistiem.

Ir sens romiešu princips: Caesar non supra grammaticos. Ķeizars nevalda pār gramatiķiem. Un demokrātija arī ne. Mums nāktos saprast, ka ne balsotāju pūlim, ne tiesnesim nav jālemj jautājumi, kuru izšķiršana prasa augstu valodnieka kvalifikāciju. Specifiskiem valodas jautājumiem nav vietas ne referenduma biļetenos, ne tiesas zālēs. Bet to laikam ir ļoti grūti saprast. Neizglītotu aktīvistu intelektuālas orģijas acīmredzot ir neizbēgama demokrātijas blakne. Grūti klājas valodai laikā, kad visa nācija izsmej ministru, kurš slikti runā angliski, turpretim tādi latvieši, kas spītīgi nevīžo iemācīties kārtīgi runāt un rakstīt paši savā valodā, tiek padarīti gandrīz par varoņiem un cietējiem. Mūsu garīgā dzīves telpa aizvien smagāk smok zem augstprātīgas un seklas pašgudrības sloga. Vai ar to mēs sevi gribam apmānīt un mierināt grūtos laikos? Aizvien grūtāk atrast latvieti, kurš nebūtu gudrāks par valsts prezidentu, arhibīskapu, Ņūtonu un Endzelīnu kopā. Tikai automehāniķa un zobārsta priekšā viņš vēl puslīdz trūkstas: šie vēl drīkst būt sava amata lietpratēji. Bet citādi – valoda? – ha, katrs pats sev Endzelīns! Bet mums taču tagad tik ļoti vajadzētu kļauties ap augstākām nacionālām vērtībām, savu egoismu pārvarot, saliedēties ap ideāliem, kuru priekšā varam izjust veselīgu, dziedīgu pazemību!

Mums nav nekāda iemesla kaunēties rakstīt latviski. Izcilais vācu valodnieks Eduards Hermanis savulaik ir teicis: “Endzelīns ir radījis ortografiju, kurai ir tādi pārākumi, ka tās dēļ citas tautas varētu latviešus apskaust.” Kaunēties mums vajadzētu par savu veco, neizdziedināmo kārkluvācietību.