Priecīgas Lieldienas!
Lieldienas pēc senā senču kalendāra iezīmē pavasara punktu, kad diena kļūst garāka par nakti. Tās ir devītajā (piecdienu) nedēļā pēc Meteņiem. Lieldienas, tāpat kā Ziemassvētkus, svin trīs, reizēm četras dienas.
Lieldienās, saulei lecot un rietot, tās ēna iet pa vienu līniju virzienā rietumi–austrumi. Šo līniju sauc par Saules taku, un dabā to iezīmē Lieldienu rītā pret sauli tekošs strauts. Senie latvieši šim strautam piedēvēja maģisku, veselību un skaistumu vairojošu spēku.
Lieldienas bija lieli svētki, kaimiņi gāja viens pie otra un izpēra cits citu auglības veicināšanai, izpēra arī lopus un pat bites. Tā kā senajos mītos ola simbolizē sauli, tad Lieldienās izpaudās senais olas kults (ola kā dzīvības nesēja). Lieldienās olas ne tikai ēda, bet arī krāsoja, mainīja, dāvināja, ar olām atpirkās no pērējiem. Meitas deva puišiem olas par šūpoļu kāršanu un šūpošanu.
Šūpoļu kāršana un šūpošanās, līdzīgi kā lēkšana, griešanās, mīdīšana, pēršana un dancošana piederēja pie darbībām, kas veicina auglību. Tāpat mūsu senči ticēja, ka Lieldienu rītam piemīt īpašs spēks un burvība, tāpēc arī Lieldienās būrās, zīlēja un pareģoja laiku.
[Sagatavots pēc: http://www.liis.lv/]
Daudzām tautām raksturīga Lieldienu tradīcija ir olu krāsošana un vārīšana. Olas uzskata par saules simbolu, turklāt jau no seniem laikiem tās tiek atzītas arī par maģisku līdzekli dzīvībai un auglībai, jo no olas rodas jauna dzīvība.
Parasti Lieldienās vāra vistu olas un tikai retos gadījumos – zosu. Gatavojoties Lieldienu svinēšanai, olas mēdz dažādi krāsot. Senajiem latviešiem visparastākais olu krāsošanas veids bija olu vārīšana sīpolu mizās; tā olas ieguva dzeltenu krāsu. Olas vārīja arī bērzu lapās jeb pirtsslotās, rudzu zelmenī un siena gružos. Tad tās nokrāsojās zaļā krāsā. Vārot alkšņa pumpuros, olas kļuva brūnas. Lai olu čaulām labāk turētos krāsa, ūdenim, kurā olas vārīja, piemeta šķipsniņu sāls. Lai gan mūsu tautasdziesmās nav pieminēta olu krāsošana, taču šī paraža bija jo plaši izplatīta.
Izvārītās olas dažādi izrotāja vai nu ar naža galu, vai lāpāmo adatu, izkasot gan skujiņas, gan sirdis un tamlīdzīgus simbolus. Olu krāsošanai bija arī citi paņēmieni, piemēram, nevārītu olu samitrināja ūdenī, pēc tam aplipināja dažādām sīpolu mizām – gan gaišākām, gan tumšākām –, kā arī vietām piestiprināja egles skujiņas vai bērza lapiņas. Šādu olu ietina lupatiņā, cieši nosēja ar dziju un lika vārīties. Tā ola nokrāsojās dzelteniem, zaļiem un brūniem raibumiem. Lai olas nokrāsotu raibas, tās aptina ar krāsainiem dzīpariem, raibām lupatiņām vai rakstītām prievītēm. Aptītā vieta nokrāsojās attiecīgajā krāsā vai rakstā. Parasti raibās olas krāsoja jaunas meitas, lai pasniegtu savam iemīļotajam puisim un tādā veidā parādītu savu prasmi. Skaistākās olas neēda, bet glabāja ilgāku laiku.
[Sagatavots pēc: Līdeks 1991 : 34–35]
