Ar autores atļauju un laipnu piekrišanu publicējam interviju „Krunka palagā ir mazākais ļaunums” ar Martu Rudzīti un Tenu Karmu laikrakstam „Labrīt” 1994. gada 2. maijā. Intervija pieejama arī mājaslapā: http://www.livones.net/intro/?raksts=8845.

Grūbu zupa ar zirņiem ir labs cienasts. Mājasmāte gan paskaidro, ka aizdaram piemesta tikai karote tauku, taču virums ir tik sātīgs, ka acis met līkumu kafijas tasītei un vairāk kavējas pie augstajiem grāmatu plauktiem visgarām istabai. Te viņi abi — profesore Marta Rudzīte un filologs Tenu Karma – dzīvo, strādā, guļ un atpūšas. Dīvāns ir izvelkams, galdi viens otram pretim, pa vidu vēl viens plaukts, mūžveca rakstāmmašīna, otra mazliet jaunāka. Pieticīgi, bet ērti.

Tenu Karma nupat aizvadīja septiņdesmito dzimšanas dienu. Dzīvesbiedrei Martai Rudzītei tāda pati jubileja būs rudenī. Saruna, kuras pierakstā savus jautājumus neesmu ietvērusi, protams, varēja ievirzīties krietni zinātniskākā gultnē, bet mēs sākām par mīlestību, un tās ceļi aizvien ir citādāki nekā mūsu griba.

T. Karma: Latvijā esmu nokļuvis Martas dēļ, bet, ja skatās tālākā pagātnē, vainīgi ir lībieši. Pirmā pēckara ekspedīcija Kurzemes jūrmalā notika 1948. gadā, tad nolēmu, ka derētu iepazīt arī latviešu valodu, un Tērbatas universitātē tāda iespēja bija – pie docenta Abena. Tad nu gadījās, ka pie profesora Aristes tika atsūtīta kāda aspirante no Rīgas. Endzelīns bija padzīts no Latvijas Universitātes, un viņai vajadzēja disertācijas zinātnisko vadītāju. Un Ariste norīkoja mani – tu proti latviski, parādi meitenei pilsētu. Tā mēs iepazināmies.

M. Rudzīte: Nekad nebiju domājusi, ka tas būs uz mūžu.

T. K.: Piecus gadus sarakstījāmies, līdz apprecējāmies. Protams, aiziet no Igaunijas nebija viegli, bet mēs domājām, ka tas būs optimāls variants.

M. R.: Man kā baltistei, kā latviešu dialektoloģijas speciālistei Tērbatā nebūtu, ko darīt. Varētu vienīgi mācīt praktisko latviešu valodu. Es nebiju ar mieru atstāt Latviju, un Karmam vajadzēja izvēlēties — nākt uz Rīgu vai precēt kādu igauņu dāmu turpat Tērbatā. Katrā tautā ir patrioti, kas par to nerunā, bet ļoti augstu vērtē savu zemi. Karma ir viens no tādiem. Tas bija upuris no viņa puses. Patīkami bija tas, ka šeit, Universitātes bibliotēkā, viņu uzņēma draudzīgi, sirsnīgi — kā savējo.

T. K.: No sākuma bija, kā bija. Valodu biju apguvis pasīvi. Marta šad tad pasaka kādu izloksnes vārdu. Es to biju ņēmis nopietni, piemēram, kukaiņus, kas pavasarī sāk lidināties pa istabu, arī saucu par mūsām. Reiz man vajadzēja kaut ko prasīt darbabiedriem. Prasu. Viņi neliekas ne zinis. Prasu otrreiz. Skatās uz mani tā jocīgi. Pēc trešās reizes viņi man jautā, vai es saku viņiem.

M. R.: Viņš atnāk mājās un sūdzas. Saku — jautā man! Tūlīt turēju aizdomas, ka viņam ir nepareiza teikuma intonācija. Jā, kā stāstījuma teikumā izskanēja. Latvieši tā nejautā. Tad viņš sāka jautājumus intonēt ļoti pārspīlēti, kamēr iemācījās. Tagad, ja vajag uzrakstīt kādu ziņojumu pareizā latviešu valodā, kolēģi dažreiz iet pie Karmas.

T. K.: Varbūt tāpēc, lai formulējumos nebūtu liekvārdības.

M. R.: Kad vīrs raksta savus rakstus, es vienmēr tos pārlasu. Kad man liekas kas nepareizi, pārrunājam.

T. K.: Es ne vienmēr esmu paklausīgs.

M. R.: Tāds pats kā studenti. Ar tiem arī dažreiz jāpacīnās. No manis lasītajiem priekšmetiem latviešu dialektoloģija viņiem varbūt ir bijusi interesanta, bet vēsturiskā gramatika jau ir ļoti grūta. Tā drīzāk būtu saucama par skaidrojošo gramatiku, visu laiku jāatbild, kāpēc tas tā ir un kad tas tā sācies. Baltu salīdzināmā gramatika arī nav viegla, bet daļai studentu patīk. Protams, visi nav vienādi. Karma arī mazāk interesējas par formu vēsturi. Viņam tīk mūsdienu valodas kopšanas jautājumi, bet bez vēstures izprašanas var rasties aplami pieņēmumi. Man pirmais jautājums — kā tāda forma ir radusies?

Mēs tik ilgi esam varējuši nodzīvot kopā tāpēc, ka mūs ir sacementējis darbs. Aizvien varu palīdzēt vīram un arī viņš man. Ja jūtu, ka ir kas tāds, kā nav ne leišiem, ne prūšiem, prasu Tenim, vai tas nenāk no lībiešiem vai igauņiem. Arī Karmam ir noderīgs tas, ka, dzīvodams šeit, Latvijā, katru mirkli varējis jautāt man, kāda ir atbilstīga parādība latviešu izloksnēs. Kad recenzēju Eduarda Vēri doktora darbu, man izdevās saskatīt kaut ko līdz šim nepamanītu lībiešu valodā Lai Karma stāsta!

T. K.: Runa ir par divdabjiem. Latvieši saka: ēdamais laiks, ēdamistaba, ēdamā karote, un lībiešiem ir tāpat: siēdõb āiga, sīedõb tubā, sīedõb kōj. Atcerējos, savulaik (kad latviešu valodu vēl nepratu) mani pārsteidza, ka tēva dzimtajā pusē aiz Tērbatas saka: löödav, kas nenozīmē tikai to, ko sit (kā literārajā valodā), bet arī to, ar ko sit, — tāpat kā latviešu valodā sitamais. Pēc tam analoģisku divdabja lietošanu konstatēja vēl citur Igaunijā. Tā ir latviešu valodas ietekme.

M. R.: Tā mēs viens otru papildinām. Es ārēji esmu skaļāka, tiešāka. Esmu dzimusi novembrī — pēc dabas īsts skorpions, un tur neko nevar darīt. Karma cilvēkos neizrādīs savas jūtas.

Jāatzīst, ka daudziem lībiešu valodas pētniekiem trūkst pietiekami dziļu zināšanu latviešu valodā. Un otrādi. Nevar kurš katrs ķerties pie valodas pētīšanas, ir jābūt sagatavotam. Tie lībiešu un latviešu jaunieši, kas mācās Tērbatā, tur apgūst ne tikai igauņu un somu valodu, bet arī somugristikas pamatus. Latviešu valodas zināšanas viņiem diemžēl pagaidām ir tikai vidusskolas apjomā.

T. K.: Lībieši mūs interesē ne tikai no valodas viedokļa, bet arī kā tauta, kas nokļuvusi sarkanajā grāmatā. Šeit dzīvodams, vairāk esmu kļuvis novadpētnieks, kaut gan universitātē mācījos valodniecību. Ir dabiski, ka lībiešus vairāk pētījuši igauņi un somi, kā jau radu tautas. Dažreiz pārmet, ka latvieši to maz darījuši, bet arī tas ir dabiski, ka viņi pēta savas izloksnes, savas radu valodas — baltu un indoeiropiešu valodas. Tāpat dažreiz saka — laikā starp abiem pasaules kariem latvieši lībiešus esot īpaši spaidījuši. Nezinu gan, vai īpaši. Protams, varēja vairāk darīt viņu labā, tomēr lībiešiem tas ir bijis visgaišākais laiks. Tagad attieksme ir vēl labāka, taču lībiešu palicis tik maz, ka grūti šo labvēlību likt lietā.

M. R.: Ne visi saprot lībiešu problēmas. Savulaik pat Zinātņu akadēmijas prezidents jautāja, kāpēc daļa latviešu sevi grib saukt par lībiešiem. Tad citēju kādu lībiešu tautasdziesmu un prasīju, vai tā ir latviešu valoda un vai cilvēki, kas tā sarunājas, ir latvieši. Ja tagad katram ir iespējams minēt savu īsto tautību, kāpēc lai viņi to slēptu? Protams, daļa lībiešu savu valodu ir zaudējuši, jo viņu vecāki ir rīkojušies muļķīgi: lai bērni nesaprastu, paši sarunājušies lībiski, bet ar bērniem latviski, kā attaisnojumu minot — kad bērni ies skolā, viņiem būs vieglāk, jo būs jau jāmācās latviešu valodā. Paši lībieši ir stipri vainīgi pie tā, ka valoda nav uzturēta dzīva. Arī Latvijas valdība, jo lībiešiem negādāja skolas viņu dzimtajā valodā.

T. K.: Aivaram Freimanim ir dokumentāla filma „Dzīvoju lībiešu mājā” – varbūt labākā, kas par lībiešiem līdz šim uzņemta. Tur viņš cenšas dabūt atbildi uz šo jautājumu. Sava vaina ir gan vieniem, gan otriem. Taču pamats ir krietni dziļāks.

Latvieši tāpat kā lībieši zaudēja patstāvību un saimnieka tiesības savā zemē jau pirms astoņsimt gadiem. Tas, kas noticis ar lībiešiem, nav noticis pēc latviešu, bet pēc citu, šai zemei svešu saimnieku gribas. Latvieši savā zemē nevarēja pārvietoties pēc savas gribas, bet gan pēc muižnieku gribas. Daudzie kari, kas plosījušies latviešu un lībiešu zemē, nav bijuši latviešu izraisīti, un tās ir bijušas svešas armijas, kur lībiešu jaunekļiem par svešu lietu ir bijis jāupurē sava dzīvība. Jau tad, kad pieņēma kristīgo ticību, jaunajam Dievam bija jākalpo svešā valodā. Mācītāji bija vācieši, draudze – lībieši, bet dievkalpojums notika latviski. Pirmais teksts lībiešu valodā publicēts 1789. gadā. Tēvreizes teksts. Pierakstītājs ar lielām grūtībām to dabūjis no kāda Vidzemes lībieša, kurš pats to lībiski nekad nebija dzirdējis, un nu viņam, nabagam, to vajadzēja tulkot.

Tās varas, kas lībiešus Pirmā pasaules kara laikā padzina bēgļu gaitās, nebija latviešu iestādes. Molotova–Ribentropa paktu nenoslēdza latvieši, un ne jau latviešu dēļ lībieši Otrā pasaules kara beigu cēlienā bēga uz Rietumiem. Un tie nebija latvieši, kas okupētajā Latvijā lībiešu krastu pārvērta par aizliegto zonu.

Atgriežoties pie skolām — principā Latvijas laikā būtu bijis iespējams nodibināt lībiešu skolu, taču praktiski tas nebija iespējams. Vēl nemaz īsti nebija rakstu valodas. Bija iznākušas tikai trīs grāmatas, katra savā izloksnē. Nebija arī skolotāju.

M. R.: Un mācību grāmatu.

T. K.: Tāpēc arī nevar pārmest Latvijas valdībai lībiešu skolu trūkumu. Valoda jau sen bija iespiesta četrās mājas sienās.

M. R.: Ne jau lībieši vienīgie, kas orientējas uz lielākas tautas valodu. Padomju laikā Gruzijā daudzi gruzīni sūtīja savus bērnus krievu skolās un Baltkrievijā baltkrievu skolas – it kā pēc vecāku lūguma – gandrīz visas paspēja likvidēt. Tagad mums liekas, ka visa gaisma plūdīs tikai no Rietumiem un katram jāprot runāt angliski. Nekādi nespējam apturēt vēlēšanos kļūt par rietumeiropiešiem. Tā ir kā slimība, kas laikam jāpārcieš, bet būs zaudējumi. Jānis Stradiņš saka: mēs esam aplaupīta paaudze, es teiktu – mēs esam kļuvuši par liekajiem cilvēkiem. Daļa inteliģences varbūt aizbrauks, jo dzīves apstākļi Latvijā patlaban ir ļoti grūti. Daudziem jauniešiem nav ne tik daudz saprāta, ne arī patriotisma, lai paliktu.

T. K.: Ja piemin patriotismu, nekaunos teikt, ka esmu nacionālists. Šis vārds gan pataisīts par tādu kā lamuvārdu, tas ir tikpat kā noziedznieks, kas apklusināms un varbūt pat nositams. Taču mazas tautas nevar pastavēt, ja tās nav nacionālistes. Ne latvieši, ne igauņi, ne leiši un lībieši nav centušies kā lielās tautas dzīvot uz citu rēķina. Nacionālists būtībā ir internacionālists.

M. R.: Jo nacionālists atzīst ne tikai savu, bet arī citas tautas.

T. K.: Nekas nav atrisināts, ja lietas nesaucam īstajos vārdos. Dzirdam, ka oficiālas aprindas pārmet, ka Latvijā un Igaunijā patlaban notiekot etniska tīrīšana. Taču tā notika aizvadītajos piecdesmit gados, un tagad ir jālikvidē tās sekas. Par Skrundu apgalvo, ka tā nemaz neesot karabāze. Svešo karaspēku atvaļinās, ietērps civildrēbēs, un viss būs kārtībā. Atceros, ka Visvaldis Lāms kādreiz “Cīņā” ieteica, kā ātri atbrīvoties no alkoholisma. Vajag noteikt, ka par alkoholiskiem dzērieniem turpmāk saucami tikai tie, kuros alkohola saturs ir nevis vairāk par 1,5–1,7 procentiem, bet gan vairāk par 60–80 procentiem. Nacionālā jautājuma sakarā kāds kungs, kas ārzemēs lekcijas lasa, avīzē rakstīja, ka par latviešu nāciju varot uzskatīt visus, kas te dzīvo. Tas nebija ironiski, bet pilnīgi nopietni teikts.

Mēs vairs nevaram palīdzēt tiem, kas ir miruši, vienīgi dzīvajiem. Likvidēt Staļina vislielākā nozieguma – tautu sajaukšanas – sekas. Tur, kur pamatiedzīvotājiem ir liegts pašiem lemt par savu dzīvi, viss iet uz leju un rodas nemiers.

M. R.: Mēs abi jau arī esam tādi tautu jaucēji, taču mums konflikti nekad nav bijuši. Toreiz, kad mana ģimene dabūja dzirdēt, ka gribu precēties ar igauni, tēvs teica: meit, tikai ne to! Ziemeļvidzemē, kur vecāki dzīvoja, ir tāds izteiciens: igaunis domā, ka viņš ir cūka, bet otrs nav nekas. Tas liecina, ka igauņu tauta ir diezgan augstprātīga.

T. K.: Varētu jau tā teikt. Nekas labs tas nav, bet bez pašapziņas arī nevar iztikt. Mūsu laulību dēļ Igaunijā palika par vienu igauni mazāk. Latvijā kļuva par vienu cittautieti vairāk. Jaukta laulība var radīt problēmas bērniem. Sevišķi tad, ja viens no vecākiem pārstāv tādu tautu, kas gadu simteņiem ir apspiedusi otra vecāka tautu. Igauņi ne latviešus, ne kādu citu tautu nav centušies apspiest, tāpat latvieši igauņus ne.

M. R.: Kad braucam pie vīra radiem, pārpratumu nav bijis, jo es iemācījos igauņu valodu. Un ar maniem radiem vīrs runā latviski. Arī meita Rūta prot abas valodas. Kopš dzimšanas vīrs ar viņu runājis tikai igauniski, bet es, protams, tikai latviski. Bija apmēram pāris nedēļu, kad viņa jauca abas valodas, bet pēc tam, ja kāds nāca, viņa tikai pajautāja: kurā valodā jārunā – tētiņa vai māmiņas valodā?

T. K.: Drīz jo drīz pēc tam, kad biju pārcēlies no Tērbatas uz Rīgu, man iznāca apciemot Pērnavas novadpētnieku kapteini Kurgo. Viņš man bažīgi teica: “Jūs tātad nu, svešā zemē pārceldamies, esat igauņu tautai gājis zudumā?” Domāju, ka savai tautai zudumā var iet, arī savas tautas vidū dzīvojot.

M. R.: Manuprāt, igauņiem dažu labu reizi nācis par labu, ka Rīgā dzīvo tāds igaunis, kas zina kaut ko vairāk par Latviju un tās kultūru. Tenis ir pētījis latviešu un igauņu kultūras sakarus, par to lasījis lekcijas Tērbatas universitātē, rakstījis igauņu izdevumos, arī enciklopēdijās, vadījis ekskursijas, šo to tulkojis no latviešu valodas. Rūta ir tulkojusi igauņu literatūru latviešu valodā.

T. K.: Diemžēl nevienam no tiem, kas tagad māca lībiešu valodu, tā nav dzimtā. Pēdējais bija Pēteris Dambergs, kas gan nebija studējis valodniecību, taču viņam bija valodnieka talants. Savulaik viņš tika aicināts uz Somiju, lai veidotu lasāmo grāmatu lībiešu valodā. Viņš bija arī tas, kas trīsdesmitajos gados veidoja mēnešrakstu “Līvli”, viņam bija jāgudro, kā pilnīgot rakstību, un viņš to spēja. Man lībiešu valoda nav dzimtā, lai gan tajā iekšā esmu kopš 1948. gada. Kaut gan kopumā valoda iet mazumā, tomēr to vēl lieto, tāpēc tā jāatīsta tālāk. Nevaru piekrist dažu domām, ka tā ir tikpat kā mirusi valoda un tāpēc neko nedrīkst grozīt. Igauņiem ir teika par vecīti, kas dzīvo Ilemistes ezerā. Tas atrodas augstāk par pilsētu. Ilemistes vecītis nāk katru gadu pilsētas sargam prasīt, vai Tallina ir gatava. Ja sargs atbildētu, ka gatava, viņš ezeru uzlaistu pilsētai virsū un tā ietu bojā. Ar valodu ir tāpat. Ja pateiks, ka tā ir gatava, tas nozīmētu šīs valodas nāvi. Kamēr valodu vēl lieto, tā ir jākopj un jāattīsta. Tas attiecas arī uz lībiešu valodu. Kaut vai konferences vai cita pasākuma programmu rakstot, ir jārada vārdi, ko līdz šim neviens lībietis nav lietojis.

M. R.: Ir liels pamats baidīties par lībiešu valodas likteni.

T. K.: Tagad tā jāapgūst gandrīz kā svešvaloda. Notiek apmēram tā, it kā Krievijas latvietis, kas tur skolās gājis, visapkārt dzirdējis krievu valodu, tikai mājās latviešu, tagad šeit, Latvijā, sāktu mācīt latviešu valodu.

M. R.: Vēl brīnišķīgi runā Paulīne Kļaviņa, ārkārtīgi inteliģents cilvēks, bet lingvistikas uzdevumus veikt viņai nebūs pa spēkam.

T. K.: Apdāvināts ir jaunais Valts Ernštreits, kas mācās Tērbatas universitātē.

M. R.: Valts saskarsies ar to, ka daudzām parādībām, par ko lībiešiem agrāk nav bijis jārunā, nav nosaukumu. Viņam būs jādara tas pats, ko savulaik darīja Alunāns un citi jaunlatvieši. Latvieši varēja ņemt vārdus no dažādām izloksnēm, no prūšu un leišu valodas. Lībiešiem būs jāsmeļas igauņu un somu valodā, un tā tad būs jaunināta valoda. Ja tikai būs sekotāji, ja tikai būs cilvēki, kas gribēs mācīties, runāt.

T. K.: Jebkurā darbā vajag lielu precizitāti. Universitātes bibliotēkā sākumā strādāju bibliogrāfijas nodaļā, tad kļuvu par klasifikācijas grupas vadītāju. Tātad visu bibliotekāra mūžu esmu nodarbojies ar sistemātisko katalogu. Tagadējais amata nosaukums man gan tāds jocīgs – galvenais bibliotekārs. Kā pulkvedis un apakšpulkvedis…

Man precizitāti ietramdīja mātes brālis. Ģimnāziju beidzu vācu laikā, un tad bija noteikums – lai mācītos universitātē, bija jāiet vai nu sešus mēnešus armijā, vai vienu gadu darba dienestā. Nevēlējos ne vienu, ne otru, tad atlika lauku radi. Kādu laiku pie mātes brāļa strādāju par puisi. Ja kāds darbarīks nebija nolikts vietā, viņš man ļoti stingri krita virsū. Sava jēga tur, protams, ir – ja zina, kurā vietā nolikts, vieglāk atrast.

M. R.: Igauņu valodnieki, ko pazīstu, ir precīzi – varbūt tā ir profesora Aristes skola. Viņi ārkārtīgi baidās, lai nebūtu palikusi kāda kļūme, lai nebūtu pamata teikt – uz to vīru nevar paļauties.

Mūsu ģimenē arī viena māsa ir tik pedantiski kārtīga, ka es salīdzinājumā ar viņu esmu ļoti pavirša. Mājās ir lietas, uz kurām es tik smalki neskatos. Karma gan. Mūsu mājās, piemēram, gultu taisa vīrs. Ja kādreiz no rīta viņam nav laika, vakarā viņš saka: nuja, to jau var redzēt, ka šorīt neesmu gultu saklājis. Kad viņš klāj palagu uz gultas, tur nevienas krunciņas nedrīkst būt. Man tas ir gluži vienalga. Bet no tā mums konflikti nerodas.

T. K.: Tas nav kā ar drukātu vārdu. Krunka palagā ir mazāks ļaunums.

M. R.: Ilgu laiku izdevniecībā gulēja mana grāmata “Latviešu valodas vēsturiskā fonētika”. Cerēju, ka to tāpat kā visas grāmatas izdos mašīnsalikumā, bet bija jāraksta pašai ar šo veco rakstāmmašīnu. Vai jūs varat iedomāties – rakstu no rīta agri un vakarā vēlu, piekususi un reizēm raudādama, bet mans vīrs saka: tas ir ļoti labi, ka pati vari rakstīt, nebūs kļūdu. To, ka esmu nomocījusies, to viņš absolūti neņēma vērā. Svarīgākais – lai nebūtu kļūdu!

T. K.: Bet tās būtu šausmu lietas, ja nezinātājs būtu salicis tādu tekstu, vēl trīs četru korektūru būtu par maz…

M. R.: Universitāte man pēc tam iedeva sanatoriju…

Kamēr strādāju – četrus mēnešus rakstīju – , vīram nebija laika skatīties, bet, kad bija pabeigts, viņš pārsteigts – kā tu to visu dabūji gatavu! Vēsturisko fonētiku centos izskaidrot tā, lai katrs varētu saprast. Tur ir tabuliņas, tur metodiski ir apstrādāta katra valodas parādība tā, lai vieglāk varētu uztvert, izprast. Tam, kas ar šīm lietām nenodarbojas visu laiku, tas liekas grūti.

Mūža galā cilvēks daudz ko vērtē citādāk nekā jaunībā. Kādreiz katru sestdienu rāpoju gar griestiem un tvarstīju putekļus. Tagad to nedaru, jo vairs nespēju. Ir vēl daudz citu lietu, no kā apzināti esmu atteikusies. Nekad neesmu augstu vērtējusi mantu, bagātību, neesmu bijusi naudas krājēja un mantu vācēja. Grāmatas esmu pirkusi pirmām kārtām tās, kas vajadzīgas vai varētu būt vajadzīgas darbam. Tomēr grāmatu ir sakrājies tik daudz, ka nezinām, ko iesāksim. Mūsu mājai ir atradušies mantinieki. Ar šausmām domājam, kā būs tad, ja liks maksāt summas, kuru mums nebūs, un mūža galā varbūt būs vēl jāmeklē vieta, kur palikt. Bet kur? Šo esam iekārtojuši, pat vannas istabu paši ierīkojām, lai būtu ērti dzīvot.

T. K.: Daiļliteratūru varēs atdot zemessargiem un armijai, kā tagad aicina.

M. R.: Kad mira docente Soida, viņa savas grāmatas novēlēja katedrai, bet mums jau nav bibliotekāra… Es negribētu ar savām grāmatām papildināt kāda sveša cilvēka bibliotēku. Mums nav ne mājas, ne mašīnas. Tas, kas mums ir, tas ir šeit, plauktos.

Neapskaužu tos, kam ir. Bet nekad nevarēju iedomāties, ka universitātes profesors mūža galā var kļūt par ubagu. Vienīgais, pēc kā visu laiku biju kārojusi, – tas ir pēc pensionēšanās darīt to, kas man patīk, bet kam nav bijis laika. Teni, kādu manu izklaidēšanos patlaban tu varētu nosaukt?

T. K.: Veļas mazgāšana!

M. R.: Tad, kad neko citu vairs nespēju darīt, kad galva nedarbojas, ķeros pie saimniecības darbiem. Esmu iemācījusies zibenīgi iztaisīt ģimenei ēst un tamlīdzīgas lietas, jo nekad nav laika.

T. K.: Vēl tu esi gribējusi kaut kur aizbraukt.

M. R.: Jā, uz laukiem. Man ārkārtīgi patīk staigāt pa laukiem un sarunāties ar veciem cilvēkiem. Arī viņi mani ir mīlējuši. Kad aizbraucu pie Kolkas tantītēm, tie bija īsti svētki. Ļoti slikti redzu, jo bērnībā acī iekrita dzirkles. Tāpēc nekad neesmu strādājusi rokdarbus. Mans vienīgais prieks ir grāmatas. Biju domājusi, ka, pensijā būdama, varēšu palasīt, ka iesim uz Operu. Bet dzīve ir tā pārvērtusies.

Man patīk Neibarta aforisms, ko dzirdēju televīzijā: “Es pārdodu savu galvu, bet rumpīši bez galvas nepērk manu galvu.” Šis ir pēdējais gads, kad Universitātē lasu lekcijas. Auditorijā sēž studenti arī no citurienes. Viena meitene no Lietuvas, viena no Igaunijas, kāds jauneklis no Šveices. Es cenšos dzīvot šai dienai, nedomāt par to, kas būs tālāk. Apzināti cenšos par to nedomāt.

T. K.: Es tik drūmās krāsās nākotni neredzu. Ar laiku tomēr būs labāk, ja tikai paši latvieši un lībieši būs noteicēji savā zemē.

M. R.: Viņš tic, es ne. Mūsu mūžā labāk nebūs. Māte mani mācīja tā: nedari otram to, ko negribi, lai otrs tev dara,

T. K.: Ētikas vai morāles normas, rakstītas vai nerakstītas, šķiet, visumā ir līdzīgas dažādās pasaules malās. Kristiešiem tās ir formulētas desmit baušļos. Iešana baznīcā gan tagad ir kļuvusi par modes lietu. Pat bijušie komunisti ir tapuši par karstiem kristiešiem. Es sevi neuzskatu par kristieti jau kopš tām dienām, kad mums skolā vēl bija ticības mācība. Kaut gan kristīts esmu – visai drīz pēc dzimšanas un neprasot manu piekrišanu. Mani kristīja vecāku dzimtās vietas senajā baznīcā Palamuzē. Kristītājs bija Tērbatas apriņķa prāvests Augusts Vestrēns-Dolls. Zīmīgi, ka viņš bija liels novadpētnieks ar stipri filoloģisku ievirzi. Starp citu, viņš rakstījis arī par lībiskiem vietvārdiem un bijis Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības goda biedrs.

Bet tos desmit baušļus, kā man šķiet, neesmu pārkāpis, vismaz apzināti ne. Pieļauju, ka varētu būt kāds augstāks garīgs spēks, kas kaut ko regulē mūsu dzīvē. Varbūt tas spēks ir mūsos pašos, cilvēku iztēlē. daļai cilvēku tas ir kristīgais Dievs, citai – Allahs, vēl citai – kas cits. Tā ir katra cilvēka intīma un dziļi personiska lieta, citiem tur iejaukties diez vai vajadzētu. Man ir bijušas draudzīgas attiecības gan ar neticīgiem, gan ar dziļi ticīgiem cilvēkiem, pat ar mācītājiem. Neesmu centies nevienu pārliecināt atteikties no sava dieva, un mani kristīgie draugi nav centušies mani pārvērst par kristieti. Liekas, šī augstākā vara pret mani ir bijusi labvēlīga. Kādas septiņas reizes man ir bijusi iespēja aiziet bojā, bet arvien vēl esmu.