• Ar kādu locījumu pareizi lietot darbības vārdu ‘vajadzēt’ – ģenitīvu vai akuzatīvu?
• Vai latviešu valodā vārds ‘atgriezt’ ir lietojams ar nozīmi ‘atdot’, piemēram, atgriezt sūtījumu?
• Kas ir slengismi un vai tie vispār ir pieļaujami?

Ar kādu locījumu pareizi lietot darbības vārdu ‘vajadzēt’ – ģenitīvu vai akuzatīvu?

Kā ir pareizi – vajag siera vai vajag sieru?

Ja vārds vajadzēt ir kopā ar vārdiem vairāk, mazāk, tad neapšaubāmi lietojams ģenitīvs. Piem., vajag vairāk brīva laika, mazāk darba. Ģenitīvā latviešu valodā lieto tādu lietvārdu, kas nosauc, kā nav, kā trūkst vai netrūkst, kā vajag vai nevajag, kā pietiek vai nepietiek: vajag uzņēmības, nevajag naida.

Savukārt jau „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā” (R.: LPSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība 1959, I daļa, 394.lpp.) teikts, ka „ģenitīvs ar verbiem (adverbiālais ģenitīvs) dažos gadījumos var nostāties tādās pašās attieksmēs kā akuzatīvs.

Ģenitīvs var būt darbības tiešais objekts, kad darbība neaptver to pilnīgi. Arī šim ģenitīvam ir dalāmā respektīvi partitatīvā ģenitīva nozīme. Ģenitīva dalāmības nozīme izpaužas šādos gadījumos: ģenitīvā var nostāties lietvārds blakus verbiem ar nozīmi ēst, dzert, dabūt, gribēt vai līdzīgu nozīmi, arī ar lūgt, prasīt, it īpaši ja tas apzīmē kaut ko ēdamu, dzeramu, sveramu, skaitāmu, mērījamu, piem., prasīt, lūgt, gribēties maizes. Piem., nāc es tev došu siera, bērniem gribējās ogu. Mūsdienu literārajā valodā pie minētajiem verbiem lielākoties sastopams akuzatīvs, piem., dod sieru, nogriezt maizi, dabūt pienu u.c.”.

Tā ka pareizas ir abas formas, kaut gan patlaban vairāk izplatīts ir akuzatīvs.

Vai latviešu valodā vārds ‘atgriezt’ ir lietojams ar nozīmi ‘atdot’, piemēram, atgriezt sūtījumu?

Atgriezt¹:

1. Griežot (to, kam ir vītnes), attaisīt, padarīt vaļīgu, vaļīgāku; atskrūvēt. Piem., atgriezt ūdens krānu. Atgriezt skrūvi, uzgriezni.
2. Pagriezt, pavērst atpakaļ. Piem., atgriezt galvu, dzirdot saucienu.
3. Panākt, ka atgriežas (kur). Piem., atgriezt govis atpakaļ aplokā.
4. No jauna ieviest (to, kas bijis), panākt, ka iestājas no jauna. Piem., veltīgi censties atgriezt bijušo.

Atgriezt²:

1. Griežot atdalīt; nogriezt. Piem., atgriezts maizes rieciens. Atgriezt gabalu gaļas.
2. Atšķirt, norobežot (no kā). Piem., atgriezt armijas pulku no divīzijas. Ieslodzītais ir atgriezts no ārpasaules. Plūdi atgriezuši mājas no ciemata.
3. Griežot atvērt, radīt iespēju (ko) atvērt. Piem., atgriezt vēstuli. Atgriezt konservu kārbu.
4. Lietojot griešanai, padarīt neasu. Piem., atgriezt nazi.

(Latviešu valodas vārdnīca. Avots, 2006, 108. lpp.)

Vārds atgriezt ar nozīmi ‘atdot atpakaļ’, kas atbilst krievu vārdam vernutj, latviešu valodā nav ieteicams.
Atdot atpakaļ izlasīto grāmatu bibliotēkā, nevis atgriezt.
Atdosim naudu atpakaļ laikus nevis atgriezīsim.
Foto sūtīs atpakaļ, nevis atgriezīs atpakaļ
(Paegle Dzintra, Kušķis Jānis. Kā latvietis runā… Zvaigzne ABC, 2002, 29. un 30.lpp.)

Kas ir slengismi un vai tie vispār ir pieļaujami?

Par slengismiem tiek uzskatīti vārdi un frazeoloģiski izteicieni, kuri neatbilst literārās valodas kodificētajai normai, kurus raksturo samērā zems sociālais prestižs un lielāka vai mazāka odiozuma pakāpe valodas lietotāju vairākuma vērtējumā, kā arī reģionāli neierobežota izplatība. (Bušs, O., Ernstsone, V. Latviešu valodas slenga vārdnīca. Rīga : 2006.).

No definīcijas redzams, ka slengs, konkrēti slengismi, ir valodas leksiskajā sistēmā funkcionējoša daļa, un, kā tādiem, tiem ir sava vieta šai sistēmā. Definīcijā minētā zemā sociālā prestiža un pat sava veida odiozuma dēļ slengismu lietojums noteiktā komunikatīvā situācijā var kļūt par pašu būtiskāko šīs situācijas raksturotāju elementu, piemēram, norādot uz sarunas (arī teksta) neoficiālo, pat familiāro raksturu. Slengismi atkarā no komunikatīvās situācijas var piešķirt komunikācijai spilgtumu, ekspresivitāti, to izmantojums var demonstrēt komunikācijas partneru savstarpējās, parasti tuvās, attiecības, kā arī paust komunikācijas partneru (arī teksta autora) attieksmi pret komunikācijas saturu, piemēram, slengismi var palīdzēt gan paust humoristisku, ironisku, nievīgu u. tml. attieksmi, gan šādi reaģēt uz sarunas biedru teikto.

Tomēr slengismi no valodas kultūras viedokļa nav vērtējami kā „lieta sevī”, bet skatāmi literārās valodas kontekstā. Literārās valodas attīstības gaita rāda, ka tās leksiski stilistiskā sistēma vienmēr ir bijusi fleksīva. Īpaši tas sakāms par ģermāniskajiem barbarismiem. Daļa no tiem aizgājusi aizmirstībā, tikai reizēm atdzīvojoties kādu specifisku stilistisku mērķu realizēšanai, piemēram, špārēt, špāsēties, vešeriene un daudzi citi. Daži novecojuši savā pamatnozīmē, bet mūsdienu valodā aktualizējušies ar kādu jaunu semantiski ekspresīvu niansi, piemēram, mālderis, kas krāsotāja nozīmē novecojis, bet mūsdienu sarunvalodā ar noteiktu ekspresīvo slodzi lietots nozīmē ‘vājš, slikts gleznotājs’. Citi pilnībā ieguvuši sarunvalodā lietojamu leksikas elementu statusu. Tā, piemēram, ģermāniskais smuks ar savu sarunvalodai raksturīgo niansētību ļoti smuki izskatās blakus oficiālajam nojēguma apzīmējumam skaists un tā poētiskajam sinonīmam daiļš. Transformācijas procesi latviešu valodas leksiski stilistiskajā sistēmā vērojami arī mūsdienās, turklāt tie ir ļoti spilgti – daži Latviešu valodas slenga vārdnīcā minētie (tātad par slengismiem atzīstamie) vārdi, spriežot pēc to daudzskaitlīgā, biežā lietojuma visdažādākā satura tekstos, liek domāt, ka tie lauztin laužas iekšā ne tikai sarunvalodai atbilstošajā leksikas slānī, bet pretendē uz vispārlietojamu stilistiski neitrālu leksikas elementu statusu. Neapstrīdams paraugs teiktajam, šķiet, ir ģermāniskās cilmes foršs un riktīgs, īpaši jau foršs. Kādos tik tekstos un cik bagātā semantiskā niansētībā šis foršs nav sastopams – sākot ar humoristiskiem pantiņiem un beidzot ar dziļi nopietnām filozofiska, juridiska un pat teoloģiska satura intervijām!

Tālu no foršs pārbagātā lietojuma neatpaliek arī riktīgs. Kas gan viss nav riktīgs – no riktīgiem cilvēkiem un riktīgām mājām līdz pat riktīgām gudrībām.

Secinājumā gribas teikt, ka mūsdienu latviešu valodā viss pozitīvais kļūst (vai ir jau kļuvis!) tikai foršs un riktīgs. Tas rada bažas par valodas noplicināšanu. Nekontrolēti lietojot slengismus, netiek izmantoti valodas tik bagātie leksiski un stilistiski niansētie sinonīmiskie resursi. Šādi „uzurpatori” nav tikai minētie divi slengismi, un tādi nav tikai ģermāniskas cilmes slenga elementi. Tā, piemēram, līdzīgi par visa negatīvā apzīmējumu mūsdienās ir kļuvis latviskais sūdīgs, kura lietojums jau vairs nav tikai jauniešu valodas piederums. Arī pusmūža ļaudīm gadās sūdīgas dienas, ir sūdīgs garastāvoklis un dažbrīd klājas sūdīgi. Bet latviešu valodā attiecīgā nojēguma izteikšanai taču ir tik daudz sinonīmu!

Redzams, ka slengs, konkrēti slengismi, būdami valodas leksiskās sistēmas daļa, ir arī tās bagātības daļa. Tomēr no valodas kultūras viedokļa tie lietojami tikai atbilstošās komunikatīvās situācijās un atbilstošos kontekstos, lai no valodas vārdu krājuma bagātinātājiem tie nepārvērstos savā pretmetā.