Vēl viena akcijas „Novada valodnieks” laureāte, ar ko vēlamies iepazīstināt, ir ungāru valodas tulkotāja Elga Sakse, ko akcijai pieteikusi Lāsma Gaitniece.

Elga Sakse dzimusi 1930. gadā Rīgā. Pati saka, ka ir no Austrumlatvijas, tomēr pēdējos piecdesmit gadus dzīvo Birzgales pagastā, kas atrodas Ķeguma novadā. Sākumā mācījusies Vijciemā, Viļakas novadā, bet vēlāk Rīgā – beigusi Rīgas 2. vidusskolu. Studējusi Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē. Elga strādājusi gan par agronomi, gan grāmatvedi, tomēr savu radošo mūžu veltījusi tam, lai latviešu valodā tulkotu ungāru grāmatas un lugas.

Elgas pirmais tulkojums – stāstu krājums „Septiņi kreiceri” – ceļu pie lasītājiem sāka 1966. gadā. Bez viņas darba latviešu auditorija nebūtu iepazinusi ne Ferenca Molnāra lugu „Lilioms”, ne Ištvāna Erkēņa lugu „Kaķa spēle”, ne arī daudzas citas, kas Latvijā iemantojušas lielu popularitāti. Ik gadu Latvijas izdevniecībās iznāk vairāki jauni Elgas tulkojumi, kam mērķauditorija ir ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Noteikti jāmin ungāru rakstnieces Erikas Bartošas grāmatu sērija par Odziņu un Mārīti, kas Elgas tulkojumā sākusi ceļu pie latviešu bērniem. Pašlaik viņa ir pārtulkojusi vairāk nekā 60 grāmatu, un tulkošanas darbs tiek turpināts.

Elga ir Latvijas Rakstnieku savienības biedre, viņas ieguldījums ir novērtēts ar dažādām godalgām, saņemti arī divi Ungārijas prezidenta valsts apbalvojumi. Pēdējais no tiem pasniegts 2015. gada augustā, izsakot pateicību par ieguldījumu divu tautu kultūras sakaru veidošanā un sveicot rakstnieci 85. dzimšanas dienā. Savukārt pagājušā gada rudenī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Ungārijas dienu norises laikā notika izstāde „Elga Sakse – tilts starp kultūrām”, kurā bija apskatāma to ungāru autoru grāmatu izstāde, kuras Elga tulkojusi latviski. Izstāde godināja tulkotājas mūža ieguldījumu un paveikto literatūrā.

Intervijā Elga stāsta par tulkotāja darba niansēm – grūtībām, riskiem un misijas apziņu.

Kā sākās Jūsu tulkotājas darbs?

Es pazinu toreizējo Rakstnieku savienības Tulkotāju sekcijas vadītāju, kura vienreiz izteicās, ka latviešu jaunatne nemācās valodas un viss ir jātulko ar starpvalodu palīdzību. Es tā vienkārši pajautāju – kādai valodai trūkst tulkotāju? Viņa atbildēja, ka ungāru valodai. Tad nu es, kad biju Rīgā, piegāju pie tēva grāmatplaukta, parakņājos, izvilku ungāru valodas vārdnīcu un sāku mācīties.

Visu pašmācības ceļā?

Jā. Vēlāk, protams, man diezgan daudz palīdzēja draugi un ungāru kolēģi, ar kuriem es laika gaitā iepazinos. Bija arī Tulkotāju sekcijas tikšanās, kur piedalījās valodnieki – viņi palīdzēja izkopt latviešu valodu. Manā ģimenē vienmēr rūpējās par to, lai valoda būtu bagāta. Tas man iepotēts jau no vecākiem – kā rakstīt, kā runāt, lai nenonāktu pārāk lielās nepatikšanās pati, protams. (Smejas.) Arī abās skolās man gadījās ļoti labi skolotāji, kuriem saku paldies. Un paldies maniem redaktoriem, kuri pratuši iejūtīgi labot manus darbus.

Kā Jūs izvēlaties tulkojamos darbus?

Ir divējādas situācijas. Laikā, kad sāku tulkot, izdevniecībai „Liesma” bija no Maskavas iedots saraksts ar tulkošanai un izdošanai paredzētajiem darbiem, par kuriem jau bija nokārtotas arī visas formalitātes. Ko man iedeva, to tulkoju. Tie bija labi un patīkami darbi. Kad šī sistēma beidzās, man nācās izvēlēties pašai. Palīdzēja ungāru draugi – atsūtīja vienu otru interesantu grāmatu. Abonēju arī ungāru žurnālus un avīzes. Izlasīju, ja iepatikās ‒ tulkoju, pēc tam jau piedāvāju izdevējiem. Ja kādam patika, izdeva. Tā tas ir joprojām. Neviens īpaši neprasa. Ko es atrodu, to tulkoju. Vai nu tulkojums pēc tam tiek publicēts, vai nē.

Kā Jums pašai labāk patīk?

Pašai izvēlēties ir risks, jo ne vienmēr izdodas panākt, lai grāmatu izdod. Tomēr, ja izvēle ir pašas ziņā, ar darbu ir prieks strādāt. Citu ieteikti darbi dažreiz sagādā vairāk grūtību, bet es nesūdzos – arī tajos laikos, kad bija Maskavas saraksts, tur bija labi darbi.

Vai Jums ir kāds mīļākais darbs no tiem, ko esat iztulkojusi?

Nē, to es nevaru pateikt. Darbi ir ļoti dažādi, un daudzi no tiem man ir mīļi. Varbūt ne visi vienādi, bet izcelt kādu vienu es nevaru. Varbūt autoru, piemēram, Magdu Sabo.

Vai, Jūsuprāt, tulkotājs pilda kādu misiju?

Jā, domāju gan. Man ir radusies izjūta, ka esmu tādā kā kultūras sakaru tiltiņā – vismaz viens dēlītis, kāda detaļa šai divu tautu kultūras sakaru tiltiņā. Gribas palīdzēt, lai rastos vēl kāds, kas ieinteresētos par Ungāriju, par ungāru literatūru un kultūru.

Pret ko Jūs kā tulkotāja izjūtat lielāku atbildību – pret tulkojamā darba autoru vai potenciālajiem lasītājiem?

Grūti pateikt, bet katrā gadījumā pret autoru es izjūtu ļoti lielu cieņu, un pūlos nedarīt viņam pāri, nepazaudēt autora domu, arī autora stilu. Tomēr nekādā gadījumā nedrīkst nodarīt pāri arī latviešu valodai.

Vai vienmēr autora domu un izteiksmes stilu ir iespējams pārtulkot?

Dažreiz varbūt ir kāda problēma, bet tad es konsultējos ar zinošiem cilvēkiem, ar ungāru draugiem. Daudz sarakstos ar ungāriem un bieži vien jautāju to, ar ko pati netieku galā. Man ļoti daudz ir mācījuši, palīdzējuši tieši ungāri.

Kas tulkotāja darbā ir vissarežģītākais?

Gandrīz ar katru darbu ir kādas grūtības: īpatnējais autoru izteiksmes veids, komplicētas teikumu konstrukcijas. Dažkārt grūtības sagādā arī tādas vienkāršas lietiņas: piemēram, visi latvieši zina, ka priede un egle ir dažādi koki – Pinaceae un Pinus, latīniski izsakoties. Ungāru tekstā parādās vien „fenyő”, un nevar zināt, kurš koks ir domāts šoreiz. Ja stāstījums par to ir papildināts, var saprast, bet dažkārt ir nācies zvanīt un mēģināt noskaidrot, vai konkrētajā Ungārijas novadā pārsvarā aug priedes vai egles – lai zinātu, kuru vārdu lietot. Tādas lietiņas dažreiz gadās.

Tulks intervijā man teica, ka negribētu būt tulkotājs, ka tulkotāja darbs ir ārkārtīgi smags. Vai Jums arī tā šķiet?

Tikko man pazīstams jauns cilvēks gribēja sākt tulkotāja darbu, bet viņam tas šķita sarežģīti tāpēc, ka tas viss notiek tik lēni. Savukārt es domāju, ka tā ir tulkotāja priekšrocība – ir iespēja pārdomāt, labot, „izrakāt” materiālus, iedziļināties vārdnīcās, leksikonos, ja kaut kas ir saistīts ar citām zinātnēm, palūgt kādam, lai paskatās internetā. Neviens cilvēks jau nevar zināt visu.

Vai nebūtu vieglāk, ja visi cilvēki varētu sarunāties vienā valodā?

Ja būtu viena valoda, tāpat izveidotos dažādi dialekti. Ir jau kas dumpojas pret latgaliešu valodu jeb augšzemnieku dialektu, bet arī Vācijā ir daudz dialektu, ko labam vācu valodas pratējam no citas zemes nemaz nav iespējams saprast. Tāpat Itālijā ir ļoti daudz dialektu, ko neviens no malas nevar saprast. Tāpēc es nemaz nepieņemu variantu, ka visa pasaule varētu runāt vienā valodā.

Vai cilvēki, kas runā dažādās valodās, arī domā dažādi?

Nevaru atbildēt. Bet es zinu, ka cilvēka domāšanu rosina sarunbiedrs. Man ļoti viegli ir runāt ungāriski, ja man pretim ir cilvēks, kas ideāli runā ungāriski. Tas ierosina domāšanu. Arī labi un bagāti runāt krieviski es varu tikai krieviskā vidē. Maskavā ir viegli runāt krieviski, bet Budapeštā – ungāriski. Krieviski runāt Budapeštā es nevaru, jo domāšana ir pārslēgusies.

Intervēja: Elizabete Lukšo

Foto: ekrānšāviņš no Re:TV raidījuma “Latvijas stāsti. Personības”