Nākamais „novada valodnieks”, ar kuru vēlamies iepazīstināt, ir Andris Amantovs. Kaut arī jau desmit gadus Andris ir sinhronais tulks Briselē, viņš pats sevi uzskata par alūksnieti. Akcijai „Novada valodnieks” Andri pieteikusi novadniece Mētra Tetere.

Andris Amantovs dzimis Alūksnē 1979. gadā, kur arī absolvējis Alūksnes Valsts ģimnāziju. Skolas laikā Andra pirmā svešvaloda bijusi krievu, bet pēc tam, kad laiki mainījās, – angļu. Vidusskolā papildus izvēlējies mācīties arī vācu valodu. Andris atzīst, ka jau skolā viņam bijusi īpaša interese tieši par valodām. Sākumā bijis pārliecināts, ka strādās par angļu valodas skolotāju, bet pirmajā praksē sapratis – viņš svešvalodas grib nevis mācīt, bet lietot pats.

Kā Andris stāsta, tas arī sakritis ar vēsturisku brīdi – Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. 2003. gadā, beidzot studijas, uzreiz iestājies Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātes profesionālo tulku programmā, kur studentus gatavoja Eiropas Savienības sinhrono tulku amatam. Jau pēc gada Andris ieguva profesionālo tulka kvalifikāciju. Lai gan orientēties Eiropas Savienības politikā un apgūt visus nepieciešamos terminus šķita neiespējami sarežģīts uzdevums, tomēr pēc trim gadiem, 2006. gadā, Andris sāka strādāt Briselē par tulku. Šobrīd Andris tulko politiskās debates Eiropas iestādēs, galvenokārt Eiropas Padomē, kur notiek Eiropas Komisijas priekšlikumu apspriešana visās politikas jomās. Paralēli šim darbam viņš studējis Portsmutas Universitātē Anglijā – ne vairs valodu, bet politiku.

Šobrīd Andra krājumā ir četras svešvalodas – angļu, krievu, vācu un franču –, bet rudenī sācis mācīties arī itāļu. Tas prasīšot kādu laiciņu, jo, kā saka Andris, viņš nav no tiem, kas valodas mācās ātri. Lai varētu teikt, ka runā brīvi, viņam vajagot aptuveni piecus gadus. „Bet nav jau kur steigties, gan jau pagūs vēl pa dzīvi kādu iemācīties,” piebilst Andris.

Kā akcijas pieteikumā raksta Mētra Tetere: „Andris nekad nekautrējas par savu malēnisko izloksni.” Tomēr sarunā Andris atklāj, lai gan novērtē tos, kas māk, bet pats īsti malēniski nemaz neprotot, taču, kad esot Alūksnē, runājot kā Alūksnē – kārtīgi laužot zilbes!

Vēl viena Andra sirdslieta ir mūzika, viņš spēlē klarneti. Kad Andris viesojas Alūksnē, kur dzīvo viņa vecāki, radi un draugi, nereti piedalās koncertos gan kā solists, gan reizēm spēlē pūtēju orķestrī. Saikni ar dzimto pilsētu Andris saglabā arī, uzrakstot kādu rakstu vietējām avīzēm vai nepieciešamības gadījumā sniedzot komentāru par norisēm pasaulē.

Intervijā Andris stāsta par sinhronā tulka darba specifiku un – ar ko atšķiras tulks no tulkotāja.

Kāds ir sinhronā tulka darbs?

Tulka uzdevums ir iztulkot tā, lai latviski skan tīri un saprotami – ar latviešu valodas struktūrām un latviešu valodas vārdu salikumiem. Lai izklausītos tiešām latviski, tulkam nepieciešams treniņš, pieredze un meistarība. Visiem šķiet, ka tulkam ļoti labi jāzina svešvalodas. Protams. Bet vienlīdz svarīgi ir zināt un precīzi lietot latviešu valodu.

Mana darba gadījumā sarunas ir diezgan tehniska rakstura, tomēr viņi visi ir dzīvi cilvēki un, aizstāvot valsts intereses, cenšas pārliecināt citus par saviem uzskatiem un brīvi diskutē. Parlamentā dažkārt ir vēl dzīvākas debates, kur dalībnieki reizēm atļaujas pateikt, ko viens par otru domā. Dažkārt pat izmanto lamuvārdus. Tad tulks var izpausties.

Jums tas nav jācenzē?

Nē, nekādā ziņā nav jācenzē. Mums tieši jāparāda, ko runātājs ir teicis – gan semantiski, gan pragmatiski. Ja pragmatiskais nolūks ir aizvainot, man arī ir zināmā mērā „jāaizvaino”. Protams, tulki bieži nobīstas, un, ja frāze izskan tikai vienu reizi, pasaka to maigākā formā.

Sinhronā tulkošana ir viss, kas notiek tieši šajā brīdī un konkrētajā vietā. Ar rakstisko tulkošanu es nenodarbojos.

Kāda atšķirība ir starp rakstisko un sinhrono tulkošanu?

Sinhronā tulkošana notiek uz vietas un uzreiz – šeit un tagad. Nav laika izdomāt trīs labākos variantus. Jāsaka tas, kas ir uz mēles, tāpēc ir svarīgi, lai tulkam būtu ass prāts un bagāta valoda – lai vienmēr pa rokai ir precīzs formulējums.

Vai sinhronā tulkošana ir sarežģītāka?

Tā ir sarežģītāka tādā ziņā, ka tas jādara ātri. No otras puses, sinhronais tulkojums nevar būt perfekts. Tas kalpo saziņai. Savukārt rakstisko tulkotāju darbs ir apbrīnojams, jo viņiem ir jāspēj tulkot ļoti precīzi, un te nevar būt nekādu atrunu. Ir jāatrod pats precīzākais, kodolīgākais, atbilstošākais termins vai vārds, kas atspoguļo uzrakstīto domu. Sinhronajiem tulkiem ir nedaudz lielāka brīvība – mēs pasakām tā, kā mēs to saprotam, un tas uzreiz ir aizgājis.

Valoda, cilvēka runa ir viņa domu un intelekta spogulis. Tad šeit sanāk dubulti. Viens ir tas, ko saka runātājs, bet latviski tas izskan jau manā interpretācijā. Tur neizbēgami notiek sazobe. Protams, es tulkoju to, ko viņš saka, bet, kā es to pasaku, kādu nokrāsu piešķiru, – tā ir mana atbildība. Man, piemēram, ir grūti, ja cilvēki aizraujas ar liekvārdību, atkārto vienu un to pašu simtiem reižu, īsti nespējot pateikt, ko vēlas. Tad dažreiz izslēdzu mikrofonu un komentēju kolēģiem, ko par to domāju. Bet pēc tam jāturpina vien tāda pašā garā; tāda ir tulka loma – parādīt nevis sevi, bet runātāju.

Jūsu kā tulka uzdevums ir šo liekvārdību turpināt?

Tā sanāk. Var jau mēģināt ar savu filtru nobremzēt. Dažreiz tā arī daru – mēģinu ieturēt lielāku pauzi, apkopot teikto un tulkot domu bez liekvārdības. Tulkam ir iespēja kaut ko ielikt no sevis – nevis domu, bet koriģēt stilistiku, tomēr tādas īstas brīvības nav, un neviens no mums to arī neprasa.

Autoritāte valodas ziņā man ir vecmāmiņa Vija – viņa vienmēr izsakās ļoti tieši, ļoti kodolīgi. Kad viņai kaut ko stāsta, viņa tā arī var pateikt – „Muļķības!” Un dažkārt man arī tā gribas sacīt.

Jūs gribētu tulkot arī rakstiski?

Nē. Es zinu, ka tas ir ārkārtīgi smags darbs. Man ļoti patīk tieši komunikatīvais aspekts. Lai gan mēs tur esam diezgan anonīmi – aiz stikla tulkošanas kabīnē –, tomēr zinām, kas ir mūsu klienti. Savukārt tulkotājam pretī ir teksts un dators. Nē, es to nespētu izturēt.

Pieteikumā Mētra minējusi, ka, Jūsuprāt, Eiropas standarts ir zināt trīs svešvalodas.

Jā. Ja Latvijas izglītības standartā ir divas, tad jau tas nemaz nav tik grūti – skolu beidz ar divām svešvalodām, bet dzīves laikā iemācies vēl vismaz trešo. Modernā izglītības sistēmā tas ir iespējami. It īpaši, ja apzinās arī televīziju piedāvājumu un moderno tehnoloģiju iespējas.

Ko dod valodu prasmes?

Ir vecs teiciens – cik valodas tu proti, tik reizes tu esi cilvēks. Jāsaprot, ka valodai ir daudz funkciju, un komunikācija ir tikai viena no tām. Katra valoda atklāj citu pasauli, tautu, kultūru, literatūru.

Vai svarīgāk ir saglabāt un kopt savu valodu vai mācīties jaunas?

Nav jau tā, ka jaunais ārda veco. Mācoties jaunu valodu, tā uz kādu brīdi it kā bloķē iepriekšējo, bet pēc tam smadzenēs viss saslēdzas un aiziet. Tas jau nav grūti. Nav jādara viss uzreiz, bet ar laiku var iemācīties pārvaldīt visu. Valodas mācīšanās ir process, kas neapstājas. Kad es lasu latviešu avīzi, es pamanu vārdu salikumus vai veiksmīgus apzīmējumus – tā es turpinu apgūt arī latviešu valodu.

Latvijā liels meistars valodas lietošanā ir Juris Rubenis – ne tikai kā mācītājs, bet arī kā novērotājs. Tas ir apbrīnojami, cik precīzi viņš prot izmantot valodu, katru vārdu. Viens ir redzēt un saprast lietas, bet, ja tās prot precīzi formulēt un nosaukt, tā tiešām ir sarežģīta māksla.

Intervēja: Elizabete Lukšo. Foto: no A. Amantova personīgā arhīva