Pagājušā gada rudenī Latviešu valodas aģentūra, svinot Eiropas Valodu dienu, izsludināja akciju „Novada valodnieks”. Ikviens bija aicināts pieteikt cilvēkus, kas, viņuprāt, pelnījuši „novada valodnieka” titulu – cilvēkus, kas ar savu rīcību popularizē latviešu valodu un sekmē citu valodu apguvi, cilvēkus, kas ar savu pozitīvo piemēru spējuši apliecināt cieņu valsts valodai un kam valoda ir „visa dzīve”.

Kopā šai akcijai nominēti septiņi cilvēki, no kuriem viens pārsteidzošā kārtā ir ungārs. Turpmāko nedēļu laikā īpaši sagatavotās publikācijās un intervijās būs iespēja iepazīties ar katru no septiņiem „novada valodniekiem”. Pirmais rakstu sērijas stāsts būs par tulkotāju un Latvijas Rakstnieku savienības biedri Silviju Ģibieti no Liepājas, kuru akcijai pieteikusi meita Lāsma Gaitniece.

Silvija Ģibiete: Visam ir jāmainās. Stāvēt uz vietas nozīmē iet atpakaļ

Saruna ar Silviju Ģibieti no Liepājas

Intervēja: Elizabete Lukšo

Silvija Ģibiete dzimusi 1946. gadā Rīgā, tur arī pavadījusi bērnību, skolas un studiju gadus, tomēr šobrīd sevi uzskata par liepājnieci, jo tieši Liepājā tapuši visi viņas tulkojumi. Mācoties Rīgas 3. vidusskolā, Silvija apguva angļu valodu, bet vācu valodu, kas vēlāk kļuva par viņas galveno darba instrumentu, Silvija sāka mācīties tikai 16 gadu vecumā, kad mamma aizsūtījusi uz Skolotāju nama vācu valodas kursiem. Pēc tam Silvija iestājās Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē. Pēc studiju beigšanas Silvija pārcēlās uz Liepāju, lai tur strādātu par vācu valodas skolotāju Liepājas 5. vidusskolā. Kā atzīst Silvija, toreiz visus mācīja pedagoga amatam. Par skolotāju viņa nostrādāja 20 gadus, bet, kā pati saka, skolotājas darbs nav gājis pie sirds, kaut gan strādāja godīgi un ar vislielāko cieņu pret saviem skolēniem. Ar daiļliteratūras tulkošanu Silvija aktīvi nodarbojas no 80. gada sākuma, bet no 1992. līdz 2008. gadam Silvija strādājusi Liepājas muzejā, kur bijusi atbildīga tieši par tulkošanas darbiem. „Nevienam nav noslēpums, ka Latvijas vēsture ir rakstīta vācu valodā,” saka Silvija.

Kā akcijas pieteikuma anketā raksta Lāsma, tulkošana no vācu valodas latviešu valodā un dažkārt arī otrādi ir Silvijas sirdsdarbs un dzīves aicinājums vienlaikus. Silvija pati intervijā droši apgalvo, ka tulkotājas darbs jau no bērnības bijis viņas dzīves sapnis. Silvija ar tulkošanu nodarbojas jau 35 gadus, un šajā laikā latviski ir iznākušas vairāk nekā 50 viņas tulkotas grāmatas – gan daiļliteratūra, gan grāmatas par Latvijas un Liepājas vēsturi, arī Silvijas tulkotie stāsti publicēti periodikas izdevumos un kopkrājumos.

Silvijas spožākie darbi ir V. G. Zēbalda romāns „Austerlics” („Dienas Grāmata”, 2007), V. fon Šternburga romāns „It kā viss būtu pēdējoreiz. E. M. Remarka biogrāfija” („Zvaigzne ABC”, 2010), kā arī bērniem veltītu grāmatu tulkojumi, piemēram, A. Šteinhēfela darba „Riko, Oskars un dziļākās ēnas” („Jumava”, 2012) tulkojums. Īpaši izceļams arī Silvijas darbs atdzejā – lai iepazīstinātu citu tautu lasītājus ar Liepājas dzejnieka Modra Zihmaņa liriku, Silvija no latviešu valodas vācu valodā atdzejojusi viņa dzejoļus, kas izdoti bilingvālā krājumā „Sibirischer Hardrock / Sibīrijas smagais roks” (2009). Dzejā autors vēstījis par izsūtījumā pavadīto laiku.

Silvija līdzdarbojusies oriģināldarba tapšanā – tas ir mācību līdzeklis ungāru studentiem Latvijas vēstures apguvei „Uz mūžu zaudētā dzimtene. 1939. gads Latvijā un Liepājā”, kas sākotnēji tika sarakstīts vācu valodā, bet 2010. gadā tulkots un izdots ungāriski. Savukārt Latvijas izdevniecības Silvijai uztic gan literārās redaktores, gan korektores pienākumus.

Sarunā Silvija stāsta par tulkotājas darbu, par vācu un latviešu kultūru un valodu.

Vai svarīgāk ir labi zināt savu valodu vai pārzināt citas valodas?

Vadoties pēc sava darba, lai kaut ko tulkotu kvalitatīvi, man ļoti labi ir jāpārzina tieši latviešu valoda. Es domāju, ka, pirmkārt, mums katram ir labi jāzina sava valoda. Tad arī mēs daudz labāk varam apgūt citu valodu. Tad mums ir lielākas iespējas: jo mūsu valoda ir nabadzīgāka, jo grūtāk ir ar izteikšanos svešvalodā.

Vai iemācīties valodas ir grūti? Kā Jums bija ar vācu valodu?

Man bija viegli! Nekad neesmu uzskatījusi, ka vācu valoda ir grūta valoda. Es angļu valodu iemācījos bez dižām grūtībām, un tieši tāpat arī bija ar vācu valodu.

Vai tulkotāja darbu varētu uzskatīt par misiju?

Man ir grūti atbildēt uz tik filozofisku jautājumu… Es ļoti cenšos strādāt godprātīgi, un man ir ļoti augstas prasības pret darbu, kuru esmu izvēlējusies, bet vēl augstākas prasības pašai pret sevi. Pie saviem tulkojumiem es strādāju ļoti rūpīgi.

Pret ko atbildība ir lielāka – tulkojamā darba autoru vai lasītājiem?

Atbildība ir vislielākā. Nevaru pārtulkot, ja es necienu autoru, kas uzrakstījis darbu. Cik vien iespējams, arī cenšos saglabāt viņa stilu, jo katrs jau tomēr raksta citādi.

Tas ir sarežģīti? Tur jābūt augstai prasmei. Jums piemīt šī prasme?

Katrs cilvēks jau ir augstās domās par sevi. Es domāju, ja esmu bijusi spējīga tulkot Zēbalda „Austerlicu”, tad tā ir ļoti augsta pilotāža. To rediģēja profesors Valdis Bisenieks – tas ir vārds, kas neprasa skaidrojumu –, un viņš tulkojumā atrada tikai pāris vietu, kas būtu jāpielabo. Tad es par sevi biju ļoti lepna.

Ir cilvēki, kas saka – vienmēr jālasa oriģināls, nevis tulkojums. Kā Jums šķiet?

Protams, nevar jau pārtulkot visas vārdu spēles un apslēpto jēgu. Valodas ir dažādas, un vārdu nozīme katrā valodā ir pavisam cita, tā kā, pat pēc vislabākās sirdsapziņas un godprātīgi strādājot, tulkojumā kaut kas noteikti pazudīs. Pārtulkot „viens pret vienu” nav iespējams.

Vai nebūtu vieglāk, ja visi cilvēki runātu vienā valodā?

Ai, tas būtu šausmīgi neinteresanti – ja visi saprastu visu. Tad jau zūd tā sāls!

Vai cilvēki, kas runā dažādās valodās, arī domā dažādi?

Es domāju, ka pamatā ir kultūra, un tikai tad nāk valoda. Runājot par vācu kultūru, līmenis ir ārkārtīgi augsts. Tā ir nācija ar milzīgu un senu vēsturi. Tas ir pavisam cits dzīvesveids un pavisam cita filozofija. Viņiem ir savs Kants, savs Gēte.

Vai latviešu kultūra, Jūsuprāt, varētu sasniegt šādu līmeni?

Neesmu gaišreģe. Man ir gūti pateikt, jo tagad ne jau tikai pie mums, bet visur kultūra ir sākusi šķobīties, un virsroku ņem nekultūra. Tā ir nospiedošā masa.

Kā to var mainīt?

To nemaz nevajag mainīt. Tā ir pasaules attīstības gaita. Mainīt var mēģināt tikai Dons Kihots – tā būtu cīņa ar vējdzirnavām.

Vai valodai jāmainās?

Valoda mainās nepārtraukti. Manā bērnībā mūsu valodā bija vairāk ģermānismu, taču tagad ir anglicismi – kaudzēm. Un, protams, krievu valoda vēl jaucas pa starpu – bet ne jau tā labākā. Bet visam ir jāmainās. Stāvēt uz vietas nozīmē iet atpakaļ.

Foto: no S. Ģibietes personīgā arhīva