Rakstu sērijas, kas piedāvā iepazīties ar „novada valodniekiem”, turpinājumā stāsts un intervija ar Irēnu Meisteri no Apes, kuru akcijai pieteikusi apeniete Ilze Ērmane. Lai gan Irēna ir bijusi gan latviešu, gan vācu, gan krievu valodas skolotāja, arī tulkojusi un vēl aizvien interesējas par dažādām valodas norisēm, „novada valodnieces” nominācija viņai ir liels pārsteigums. Sarunā Irēna norāda, ka nejūtas to pelnījusi.

Irēna Meistere dzimusi 1940. gadā Daugavpilī, sākumā turpat, dzimtajā pilsētā, arī studējusi latviešu valodu, bet vēlāk turpinājusi studijas Rīgā, Latvijas Universitātes Latviešu valodas un filoloģijas fakultātē. Pēc studiju beigām Irēnu nosūtīja strādāt uz Api, tomēr neklātienē Irēna ieguvusi arī vācu valodas pedagoga specialitāti, lai varētu valodu mācīt vidusskolēniem. Savas darba gaitas Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā Irēna sākusi kā latviešu valodas skolotāja, toties tagad skolas absolventi viņu atceras kā vācu valodas un mākslas vēstures skolotāju. Irēna nepieciešamības gadījumā vadījusi krievu valodas stundas, bet savas intereses pēc apguvusi angļu valodas pamatus. Kopā Apes vidusskolā pavadīti 50 darba gadi, Apē Irēna arī apprecējās, izveidoja ģimeni un dzīvo vēl joprojām. Arī šobrīd, esot pensijā, Irēna vēl aizvien mēdz aizvietot citus skolotājus un strādā ar bērniem vācu valodas fakultatīvajās nodarbībās.

„Atskatoties uz saviem skolas gadiem, šodien daudzi Apes vidusskolas audzēkņi saprot, ka bijusi laime mācīties izcilas pedagoģes vadībā,” piesakot Irēnas kandidatūru, raksta Ilze Ērmane. Par Irēnas izcilo darbu liecina arī viņas bijušie audzēkņi, kas šobrīd jau kļuvuši par skolotājiem un pat profesoriem.

Daudzinot Irēnu kā „novada valodnieci”, minamas arī citas sistēmas jeb „valodas”, kuru iepazīšanā Irēna daudziem palīdzējusi – tā ir mākslas un mūzikas valoda. Mākslas vēstures stundās Irēna pratusi iemācīt un veidojusi izpratni par pasaules kultūras un mākslas dārgumiem, savukārt mūzikas valodu Irēna bagātinājusi tiem Apes vidusskolas skolēniem, kas viņas vadībā 2011. gadā gatavojās un vēlāk arī piedalījās vācu komponista Rolfa Cukovski operas „Putnu kāzas” uzvedumā Latvijas Nacionālajā operā. Irēna arī ar prieku un entuziasmu iesaistījusies un uzņēmusies iniciatīvu Apes kultūras pasākumu organizēšanā.

Kā vēl viens Irēnas veikums jāizceļ Apes muižas barona Akseļa Delviga mazmeitas Barbaras bērnības atmiņu grāmatas tulkojums, par ko ieinteresējušies arī Latvijas kultūrpētnieki, tāpēc šobrīd Irēna darbu gatavo izdošanai 2016. gadā.

Sarunā Irēna stāsta par valodu mācīšanos un par to, ko pārtulkot nav iespējams.

Vai svarīgāk ir labi zināt savu valodu vai pārzināt citas valodas?

Patriotisma un cieņas dēļ pret tautu sava valoda ir jāzina labi. Tā ir mana pārliecība. Bet mana pārliecība ir arī, ka mums kā mazai tautai ir jāmācās svešvalodas.

Kas ir jādara, lai saglabātu koptu latviešu valodu?

Lielu ļaunumu latviešu valodai nodara plašsaziņas līdzekļi un politiķi, kuri bieži vien runā nepareizi un ar kļūdiņām, piemēram, papildinātāja palīgteikumu ievadot ar „kad”. Retais politiķis šo konstrukciju prot pateikt pareizi. Viņi lieto arī nepareizus locījumus. Tieši tas arī ietekmē.

Kā to varētu mainīt? Laikam bērniem latviešu valoda jāmāca rūpīgāk, lai tad, kad viņi kļūst par politiķiem, prastu izteikties labāk.

Man šķiet, ka politiķiem arī vajadzētu kursus. Viņiem vajadzētu organizēt lekcijas vai arī norādīt uz neprecizitātēm, jo no viņiem mācās visvairāk – bērni dzird, kā televizorā runā.

Jūs gribētu politiķiem vadīt šādus kursus?

Es domāju, ka būtu ļoti daudz jāgatavojas. (Smejas.) Es esmu jau drusciņ par vecu, lai sāktu kaut ko tik interesantu un fundamentālu.

Vai valodas ir grūti iemācīties?

Mācoties valodu, ir lietas, ko tāpat kā formulas vienkārši ir jāatceras. Tas vairāk ir prāta un gribas darbs.

Vai cilvēkiem ir jāmācās svešvalodas?

Ļoti jāmācās. Un ne viena vien. Īpaši tik mazai tautai kā mums, latviešiem, noteikti ir jāmācās. Es vienmēr bērniem saku, jāmācās – gan angļu, gan vācu, gan krievu.

Vai nebūtu vieglāk, ja visi cilvēki runātu vienā valodā?

Dažādas valodas ir vajadzīgas! Tas taču ir tik interesanti! Caur katru valodu var dziļāk uztvert tās tautas kultūru, tās īpatnības un atšķirības.

Vai cilvēki, kas runā atšķirīgās valodās, arī domā atšķirīgi?

Domāju, ka valodas paplašina redzesloku. Ir tādas lietas, ko nevar iztulkot, piemēram, mūsu tautasdziesmas. Es esmu mēģinājusi. Man vienreiz palūdza iztulkot vācu valodā. Gala rezultātā sanāk kaut kāds absurds. Nav ne tuvumā.

Jūs tad atmetāt ar roku?

Nē, nē, es tulkoju, bet pievērsu uzmanību, piemēram, tam, ka mums ir ļoti daudz deminutīvu. Vācu valodā to ir krietni mazāk, tie skan citādāk un tiek uztverti citādāk. Arī Puškinu un Dostojevski lasīt oriģinālā ir daudz citādāk nekā tulkojumā. Tas nav tas. Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas.

Kas ir tas, ko nav iespējams iztulkot?

Valoda ir tautas dvēsele. Un šī dvēsele, šī mentalitāte atklājas caur valodu.

Jūs domājat, daiļdarbos vai valodas skanējumā?

Literāros darbos! Re, mūsu tautasdziesmas – tas ir brīnums, cik tās ir skaistas! Tajās ir tik daudz salīdzinājumu, tās ir tik krāsainas. To nevar iztulkot citā valodā tik precīzi, lai izjustu to pašu, ko izjūt latvietis.

Kā jums šķiet, vai pēc 100 gadiem valoda varētu būt tā mainījusies, ka tautasdziesmas vairs nesapratīs?

Es domāju, ka nē. Varbūt atsevišķi jēdzieni, kuri arī pašreiz skolēniem ir sveši – dažādi darbi, darbarīki –, to bērns arī mūsdienās saprot ar grūtībām. Bet tautasdziesmu krāsainība, metaforas un salīdzinājumi – domāju, ka tas paliks mūžīgi.

Foto: Gatis Bogdanovs, aluksniesiem.lv