1205. gadā Zemgaļu valdnieks Viestarts noslēdza ar vāciešiem savienību pret tā laika zemgaļu galvenajiem ienaidniekiem – lietuviešiem un lībiešiem.

1219. gadā zemgaļu vidū sākās šķelšanās – Mežotnes vecākie apsūdzēja Viestartu, ka viņš nespēj aizsargāt zemgaļus no lietuviešiem, tāpēc zemgaļi nolēma ielaist pilī vācu krustnešus un kristīties. Pēc 1219. un 1220.gada cīņām starp Zobenbrāļu ordeni un zemgaļu pulkiem Mežotne palika vācu rokās.

Saules kaujā 1236. gadā zemgaļi uzvarēja un iznīcināja bēgošos ordeņa karavīrus.

Pakļaut Zemgali ordenim izdevās tikai 1271.–1272.g., kad tika ieņemtas Tērvetes, Mežotnes un Raktes pilis. 1272.g. zemgaļi ar ordeni noslēdza padošanās līgumu.

13. gadsimta 70. gadu beigās Zemgales ķēniņa Nameiša vadībā zemgaļi vēlreiz sacēlās pret iekarotājiem un atguva krustnešu ieņemtās pilis. Tomēr zemgaļu uzvara nebija ilga. Pēc Livonijas ordeņa pils uzcelšanas Svētajā kalnā blakus Tērvetes pilskalnam sākās galīgā zemgaļu pakļaušana.

1286. gadā zemgaļi bija spiesti pamest savu galveno politisko centru – Tērvetes pilskalnu. 1289. gadā zemgaļiem vajadzēja atstāt arī Dobeles un Raktes pili.

1290. gadā vāciešiem padevās pēdējais zemgaļu patvērums – Sidrabenes pils (tagad atrodas Lietuvā). Šo gadu pieņemts uzskatīt ne tikai par Zemgales, bet simboliski arī par visas Latvijas teritorijas iekarošanas un krusta karu noslēguma gadu.