Fragments no dzejnieka Aleksandra Čaka darba «Mazais strēlnieks Ansis».

Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka 2. rotai viņš pieklīda kādā tumšā rudens vakarā. Izmirkušām drēbēm, skumjām acīm un nosalušām rokām. Viņa tumši brūnie mati spīdēja plīvojošās sveces liesmas gaismā, un istabas siltais, valgais gaiss apņēma to kā balts mētelis. /../

– Kā tevi sauc? – jautāja adjutants.

– Ansis, – teica klusā balsī puika.

– Hm. Cik tev gadu?

– 12 būs.

– Kur lai mēs tevi liekam? – vairāk it kā ar sevi runāja lādzīgais adjutants. Priekš kara viņš bija skolotājs.

Ansis ar lūdzēja acīm paskatījās virsniekā: ka tikai nu nedzītu projām. /../

Pēc pusstundas Ansis sēdēja virtuves būdā, strēlnieku tērpā. Tas gan viņam bija krietni par lielu, bet tomēr Ansis bija uz to lepns. Arī viņš tagad bija latviešu strēlnieks.