Latviešu valodā ir jāšķir darbības vārda lūgt lietojums 1. personas formā lūdzu no izsauksmes vārda lūdzu! lietojuma.
Izsauksmes vārdu lūdzu lieto, lai izteiktu lūgumu, pamudinājumu, aicinājumu bezpersoniskā formā, arī lai lūgumam, pamudinājumam, aicinājumam piešķirtu pieklājīgu, laipnu izteiksmi:
Lūdzu, pieņemiet mani darbā! Lūdzu, aizveriet durvis! Lūdzu, nedaudz uzgaidiet!
Izsauksmes vārdu lūdzu atdala ar komatu un parasti lieto izsaukuma teikumā, kur darbības vārds ir pavēles izteiksmē.
Savukārt darbības vārda lūdzu 1. personas forma teikumā saistās vai nu ar darbības vārda nenoteiksmi, piemēram:
lūdzu pieņemt mani darbā,
vai ar lietvārdu akuzatīvā, piemēram:
es lūdzu palīdzību, lūdzu informāciju.
No paskaidrojošās vārdu grupas ievadītājvārds respektīvi ar komatiem no pārējās grupas vārdiem atdalāms, ja tam ir nozīme ‘tas ir, proti’:
Lakstīgalas pusbrālis, respektīvi, melnais purva strazds, arī ir liels dziedātājs.
No pārējiem vārdiem respektīvi neatdala, ja tam ir saikļa ‘vai’ nozīme, piemēram:
romāns respektīvi stāsts, poēma respektīvi balāde.
Šis ir gadījums, kad rakstībā jāievēro atstarpes. Lai nebūtu pārpratumu, vēlams likt tā saucamo saistīto atstarpi, kas panākama, vienlaikus uz datora tastatūras nospiežot Shift, Ctrl un atstarpes taustiņu. Tā ir izmantojama, piemēram, starp vārda iniciāli un uzvārdu, gadu un datumu pierakstos, dažos saīsinājumos (u. c., u. tml., š. g.), skaitliskos daudzumos, kas norādīti procentos (10 %), jo tas ļauj ciparam vai nosaukuma daļai palikt vienā rindā, nesadalot tekstu tā, ka cipars vai nosaukuma daļa paliek vienā rindā, bet procentu zīme vai nosaukuma otra daļa tiek pārnesta uz nākamo rindu. (Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmata. Rīga : Tulkošanas un terminoloģijas centrs, 2006, 69. lpp.)
Aiz romiešu cipara punktu liek tad, ja šis cipars atrodas tekstā nodaļas (vai citas teksta daļas) nosaukuma priekšā, piemēram,
I. Vispārīgi noteikumi
II. Definīcijas
(Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmata. Rīga : Tulkošanas un terminoloģijas centrs, 2006, 69. lpp.)
Pulksteņlaiku parasti pieraksta šādi: plkst. 18.00 vai plkst. 18.00(Skujiņa, V. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga : Zvaigzne ABC, 1999, 108. lpp.). Ietverot pulksteņlaikā arī sekundes, aiz minūtēm un punkta raksta arī sekundes, piemēram, 11.57.05.
Decimāldaļu atdalīšanai lieto komatu, nevis punktu, piemēram, Ls 10,5, nevis Ls 10.5 (Skujiņa, V. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga : Zvaigzne ABC, 1999, 116. lpp.). Savukārt daudzciparu skaitļu atdalīšanai nelieto ne punktu, ne komatu, jo tas var radīt tikai pārpratumus. Skaita vieglākai uztveršanai ciparus mēdz grupēt pa trīs (virzienā no labās puses uz kreiso), tūkstošus, miljonus utt. atdalot ar atstarpi un ņemot vērā, ka viens skaitlis divās rindās nav dalāms, piem., 1 373 743 104. (Krūmiņa, V., Skujiņa, V. Normatīvo aktu izstrādes rokasgrāmata. Rīga : 2002, 96. lpp.)
Vārds savukārt ir adverbiāls iespraudums. Ar komatiem atdala iespraustus apstākļa vārdus, pirmkārt, manuprāt, mūsuprāt, savukārt u. c., kas rāda runas objektu secīgumu vai uzsver runātāja attieksmi pret izsacījumu, piemēram, Bet principiālai rīcībai pa priekšu iet pareizi spriedumi, kuri, savukārt, atkarīgi no dzīves uzskatu plašuma un dziļuma. Ja minētajiem vārdiem teikumā ir apstākļu vai izteicēja funkcija, bet ne modāla iesprauduma funkcija, tos ar komatiem neatdala, piemēram, Kā labticīgs, tā ļaunticīgs valdītājs savukārt ir tiesīgs prasīt no īpašnieka, lai tas viņam atlīdzina. (Blinkena, A. Latviešu interpunkcija. Rīga : Zinātne, 1969, 232. lpp.)
Vārds respektīvi atdalāms ar komatiem, ja tas lietots ar nozīmi «tas ir», «proti» un ievada paskaidrojošu iespraudumu, kas konkretizē vai paskaidro iepriekš nosaukto jēdzienu. Komats vajadzīgs arī aiz paskaidrojošā iesprauduma, piemēram, Īsais stāsts, respektīvi, stāsts plašākajā nozīmē, pakārto sev arī noveli. Literatūra, respektīvi, daiļliteratūra, kā viena no sabiedriskās apziņas formām līdzīgi zinātnei un citiem ideoloģijas veidiem atspoguļo īstenību. Vārda respektīvi priekšā komats vajadzīgs arī tad, ja tas ievada teikuma komponentu vai ir uz tā robežas: Saskaitot tumšākās joslas, varam uzzināt, cik gadu ir zivij, respektīvi, cik rudeņu tā pārdzīvojusi.
Ja vārds respektīvi lietots ar šķiramā saikļa «vai» nozīmi un piesaista vārdu, kas nosauc nevis iepriekš minēto parādību citā vārdā, bet gan iepriekš minētajai līdzīgu vai nozīmē tuvu parādību, vārda respektīvi priekšā komats nav liekams un te neveidojas paskaidrojošais iespraudums, tā ka pievienotā vārda resp. vārdu savienojuma pieturzīme nav vajadzīga, piemēram, .. manuskripts jāpārstrādā respektīvi jāizlabo vai jāpapildina, lai to varētu nodot Latvijas Valsts izdevniecībai. (Blinkena, A. Latviešu interpunkcija. Rīga : Zinātne, 1969, 248.–249. lpp.)
- Kā pareizi lietot pēdiņas? Esmu dzirdējusi, ka abām pēdiņām jābūt augšpusē, bet vai tām jābūt taisnām vai apaļām? Vai vispār tam ir kāda nozīme?
- Vai drīkst iespraudumu no vienas puses atdalīt ar komatu un no otras ar domuzīmi? Piem., tas notika Rīgā vai, pareizāk – Pierīgā. Vai šajā piemērā iesprauduma beigās tomēr jāliek noslēdzošais komats un domuzīme ir fakultatīva?
- Vai pēc kola var sekot lielais burts? Piem., mūs var atrast: Tuvu Rīgas centrālajai daļai – Latgales priekšpilsētā?
- Vai pēc vārda minūte saīsinājuma liekams punkts?
- Kā pareizi lietot pēdiņas? Esmu dzirdējusi, ka abām pēdiņām jābūt augšpusē, bet vai tām jābūt taisnām vai apaļām? Vai vispār tam ir kāda nozīme?
Par pēdiņu lietojumu dažādos avotos ir atrodami atšķirīgi uzskati, taču uzreiz jāsaka, ka šo jautājumu neviens neregulē un nekontrolē, tāpēc varam izteikt tikai savu viedokli. Latviešu valodā, pamatojoties uz rakstu tradīciju, pēdiņas vispirms atver (pēdiņas teksta lejā) un pēc tam aizver (pēdiņas augšā). To apstiprina arī A. Blinkena savā grāmatā „Latviešu interpunkcija”: „Ar vienu un to pašu nozīmi mūsdienu latviešu literārās valodas iespiestajos tekstos lieto gan apaļas („”), gan stūrainās pēdiņas (<< >>). Rakstot ar roku, lieto tikai apaļās pēdiņas.” (Blinkena, A. Latviešu interpunkcija. Rīga : Zvaigzne ABC, 2009, 398. lpp.)
Savukārt par autoru uzskatu dažādību liecina, piem., šāds citāts: „Iespiestā tekstā lieto galvenokārt apaļās pēdiņas (” ”); tās liek tekstam no abām pusēm un augšā” (Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmata. Rīga : Tulkošanas un terminoloģijas centrs, 2006, 68. lpp.). Daudzi pēdiņas nelieto vispār, tās aizstājot ar tekstu slīprakstā vai citā grafiskā izcēlumā, taču skolu mācību programmās nekas nav mainījies, tāpēc arī mēs ieteiktu atsaukties uz klasiskām vērtībām un lietot pēdiņas pēc A. Blinkenas ieteikuma. Savukārt pēdiņu taisnumu vai apaļumu nosaka tehniskās iespējas, apgāda tradīcijas vai autora vēlme, nevis normatīvi norādījumi.
- Vai drīkst iespraudumu no vienas puses atdalīt ar komatu un no otras ar domuzīmi? Piem., tas notika Rīgā vai, pareizāk – Pierīgā. Vai šajā piemērā iesprauduma beigās tomēr jāliek noslēdzošais komats un domuzīme ir fakultatīva?
Iespraudumus atdala ar vienādām pieturzīmēm, tāpēc minētais piemērs pareizi būtu rakstāms: Tas notika Rīgā vai, precīzāk [sakot], – Pierīgā. Domuzīme patiešām šajā gadījumā ir fakultatīva, taču teikuma skaidrības labad būtu ieteicams to lietot.
- Vai pēc kola var sekot lielais burts? Piem., mūs var atrast: Tuvu Rīgas centrālajai daļai – Latgales priekšpilsētā?
Tradicionāli ar lielo burtu jaunu teikumu (domu) rakstām tikai pēc punkta, tātad – pēc pabeigtas domas. Ar kolu nebeidzas teikums, tieši pretēji, – seko uzskaitījums, tāpēc teikuma turpinājums nav jāraksta ar lielo burtu.
To apstiprina arī vairāki avoti, vienlaikus atzīstot, ka praksē sastopams arī pretējais. Piem., V. Skujiņa raksta: „Kolu lieto teikuma vidū, tāpēc aiz tā nākošais vārds rakstāms ar mazo sākumburtu. Lietvedības praksē šī likumība tiek pārkāpta.” (Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga : Zvaigzne ABC, 1999, 118. lpp.)
Vārdu minūte var saīsināt divējādi: starptautiskais saīsinājums ir min (bez punkta), latviskais – min. (ar punktu). Līdzīgi arī sekundes saīsinājumi: s (bez punkta) un sek. (ar punktu). Pareizi ir abi varianti, ieteikums – vienā tekstā tos nejaukt un lietot konsekventi. (Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga : Zvaigzne ABC, 1999, 26. lpp.)
Izsauksmes vārdus ak, ai ar komatu šādos izteicienos neatdala. Ar pieturzīmi atdala visu interjektīvo savienojumu ak tu, ak tu dieniņ, ak (tu) dievs, ak kungs, ak mūžs, ak tu tētīt, ak tu pagāns, ak tu mīļo dieviņ (Blinkena, A. Latviešu interpunkcija. Rīga: Liesma, 1969, 325. lpp.).
