Vēsture

Saturs

Latviešu valodas saknes

Latviešu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes. Kopā ar lietuviešu valodu tā veido baltu valodu grupu, kas ir atšķirīga gan no slāvu, gan arī no ģermāņu valodām. Baltu valodu grupai vēl pieder mirusī prūšu valoda, kas beigusi pastāvēt 17.gs. beigās. Domājams, ka jau 2. gadu tūkstotī p.m.ē. balti ir atdalījušies no indoeiropiešu kopības. Baltu sakari ar somugru ciltīm ir ietekmējuši gan baltu, gan Baltijas somugru valodu veidošanos. Latviešu valodu šī ietekme skārusi daudz vairāk nekā leišu valodu

Baltu ciltis – kurši, zemgaļi, letgaļi un sēļi, kā arī somugri lībieši, ko­pīgi apdzīvojuši tagadējo Latvijas teritoriju. Tādējādi Baltijas tautas ir vienas no retajām Eiropas tautām, kas tik ilgi dzīvo vienā un tajā pašā teritorijā. Latvisko cilšu – latgaļu, zemgaļu un sēļu – valodas ir bijušas visai tuvas. Tas ir veicinājis to saplūšanu cilšu pārvietošanās procesos. Kuršu valodai ir bijis vairāk atšķirīgu pazīmju no pārējām latviešu cilšu valodām, un tā ilgāk sagalabājās kā patstāvīga valoda, kā arī tautības valoda, tomēr arī kuršu valoda vēlāk ieplūda gan latviešu valodā, gan lietuviešu valodā. Latviešu valodas veidošanās process, ciltīm konsolidējoties, sākās 10.-12. gadsimtā. Atsevišķo cilšu valodu iezīmes joprojām ir saglabājušas trijos latviešu valodas dialektos (vidus, tāmnieku jeb lībiskajā un augšzemnieku dialektā), kas savukārt aptver vairāk nekā 500 dažādu iz­lokšņu.

Abas dzīvās balstu valodas ir saglabājušas daudz senisku indoieropisku parādību. Pirmatnējās skaņas, īpaši patskaņi un divskaņi, balstu valodās ir saglabājušies labāk nekā citās indoeiropiešu valodās.

Literārās un rakstu valodas aizsākumi

Par literatūru līdz 16.gs. toreizējā Livonijā ir maz ziņu. Pirmo ar roku rakstīto grāmatu izplatība saistīta ar pareizticīgo misijām, tāpēc tās bija rakstītas senslāvu rakstā. Pašā Livonijā 13.gs. radās arī divas hronikas, kas gan nav rakstītas latviešu valodā, bet ir pirmās liecības par seno latviešu dzīvi 12. un 13.gs. Indriķa “Livonijas hronika” ir sarakstīta latīņu valodā, bet “Atskaņu hronika” vidusaugšvācu valodā.

Pirmie plašākie 16.gs. teksti latviešu valodā ir tēvreizes. Atšķirību dēļ tās tiek dēvētas autoru vārdos (Grunava, Bruno, Gisberta un Hāzentētera). Rīgas amatnieki runāja gan vācu, gan latviešu valodā, lietvedības dokumentos mēdza ierakstīt pa teikumam latviski.

Par rakstu un literārās valodas pirmsākumu var runāt 16.gs., kad tika izdotas pirmās grāmatas latviešu valodā. Ir ziņas, ka pirmā grāmata izdota 1525.gadā, taču tā nav atrasta. Vēstures ziņas liecina, ka Lībekā ir aizturēts kāds tirgotājs ar mucu, kura ir bijusi pilna ar grāmatām. Šīs grāmatas bija paredzētas sūtīšanai uz Livoniju, bet Lībekas valde nolēmusi grāmatas sadedzināt. Lai arī grāmatu teksti nav atrasti, domājams, ka šāda grāmata patiešām ir bijusi, jo nākamie katehismi – 1585.gadā (katoļu katehisms) un 1586.gadā (luterāņu katehisms) – bez iepriekšējas garīgas terminoloģijas iestrādēm nebūtu izdoti. Trešā grāmata, ko var minēt no tā saucamajām “pirmajām grāmatām”, ir 1587.gadā izdotā dziesmu grāmata “Nevācu psalmi”.

Šajos atrastajos katehismos un dziesmu grāmatā jau var runāt par seniem slāvu valodas aizguvumiem: baznīca, svēts, grēks, krusts, grāmata. Latviešu valodā jau ir darināti reliģiskie termini: draudze (ar nozīmi ‘draudzība’), ticība, cerība, māceklis, mācīt, pacietīgs(ar nozīmi ‘nežēlīgs’), garīgs, miesīgs, mūžīgs, laicīgs (toreiz laitīgs). Parādās tendence darināt lietvārdu salikteņus: debessvalstība, gadalaiks, dievssvētība, Lieldienas, klusuciešana. Īpašības vārdu salikteņi: dievdomīgs, lēnprātīgs, mīlsirdīgs, rožsarkans. Šīs grāmatas ir iespiestas ar gotiskajiem burtiem, tā saucamajā vecajā ortogrāfijā. Netika apzīmēti garie patskaņi un mīkstinātie līdzskaņi, līdzskaņi tika apzīmēti atšķirīgi, gala patskaņu vietā bieži tika rakstīts e.

1588.gadā savu darbību uzsāka pirmā grāmatu spiestuve Rīgā. To vadīja Nikolajs Mollīns, kas Rīgā bija ieradies no Antverpenes. Savas darbības laikā N.Mollīns iespiedis daudzus darbus vācu, latīņu un zviedru valodā, kā arī vienu latviešu valodā. Tas bija luterāņu rokasgrāmatas otrais izdevums.

17.gs. latviešu literatūras attīstībā vērojams garīgās rakstniecības uzplaukums un laicīgās literatūras sākotne. Georgs Elgers pieminams ne tikai tāpēc, ka viņš 1621. gadā izdeva “Garīgas katoļu dziesmas”, bet tāpēc, ka uzskatīja, ka lejasvācu ortogrāfija ir pilnīgi nepieņemama latviešu valodas sistēmai. Viņš izvēlējās poļu ortogrāfiju. G.Elgers apzīmē vārdu beigās locījumu galotnes, patskaņus. Darinājis arī vārdus: bardzība, baismība, brālība, negausība, drošība, dusmība.

Nozīmīgs ir Georga Manceļa (1593-1654), vācu tautības mācītāja, devums. Izdodams pārstrādātu un papildinātu luterāņu rokasgrāmatas izdevumu “Lettisch Vade mecum” (1631), vārdnīcu “Lettus” un “Phraseologia lettica” (abi 1638), viņš sāk pārkārtot latviešu ortogrāfiju, mēģina šķirt plato un šauro ‘e’, raksta vārdu galotnes: piem., kunx un sirtz vietā kungs un sirds, izmanto dažus līdzskaņu mīkstinājumus, tos pārsvītrojot, ievieš h kā garumzīmi. Zemnieku vidē labi apguvis latviešu valodu, viņš to izmantoja arī savos darbos: tulkojami kļuva skaidrāki un saprotamāki, tika izmantotas tautas parunas un sakāmvārdi. Līdz mūsdienām saglabājušies šādi Manceļa darināti arhaismi: brālnieki (brāļa bērni), dedzīklis (šķiltavas), precenieks (tirgotājs), blaka (tinte), tūba (lietus mētelis), kā arī darinājumi ar izskaņu –nieks: cepurnieks, mūrnieks, parādnieks. G.Mancelis darina arī salikteņus: skolasbērns, durvjusargs, tolaik salikteņus rakstīja ar vienlīdzības zīmi, piem., amata=vīrs. Šajā laikā ienāk arī pirmie internacionālismi: buldrijānis, vīģes, piperes, suckurs, pulvers, papiers, telte, keizers.

G.Manceļa laikabiedrs vācietis Pauls Einhorns pēta latviešu tautas etnogrāfiju, kultūru un pirmo reizi lieto jēdzienu ‘latvieši’ un latviešu tauta.

17.gs. beigās Ernsts Gliks, vācu tautības mācītājs, iztulko Bībeli. E.Glika veiktais tulkojums saglabājas līdz pat 19.gs. beigām. 17.gs. parādās arī laicīga satura raksti. Nozīmīgāko 17.gs. latviešu valodas gramatiku “Pirmais īsas latviešu valodas mācības mēģinājums” (1685) sarakstījis Kurzemes superintendants Heinrijs Ādolfijs.

18. un 19.gs. ievērojamākais Baltijas vācu apgaismotājs bija Garlībs Helvigs Merķelis (1769-1860). Viņa paustās idejas grāmatā “Latvieši” (Die Letten, 1796) ietekmēja latviešu tautības literātus, īpaši jaunlatviešus.

No 18.gs autoriem noteikti jāmin arī vācu mācītājs Gothards Frīdrihs Stenders (1714-1796), kurš rakstīja latviešu dzimtcilvēkiem adresētus laicīga satura prozas un dzejas darbus, taču nozīmīgākais viņa devums ir progresīva ābece (“Bildu ābice”, 1787) un pirmā populārzinātniskā grāmata “Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” (1774, 1776, 1796). G.F.Stenders latviešu valodu bija apguvis tik labi, ka spēja izstrādāt ilgi nepārspētu gramatiku un vārdnīcu.

Tolaik bija lielas terminoloģiskas problēmas, kā aprakstīt dabu, mehāniku, jo, izņemot reliģiju, pārējo nozaru termini nebija izstrādāti. G.F.Stenders „Augstas gudrības grāmatā no pasaules un dabas” lieto vārdus republika (kā valstības valdīšanu), audience (lūgties un tapt uzklausītam liela kunga priekšā), recepte (zāļu raksts), laterna (vēju lukturis), flote (jūras karaspēks), rubīns (sarkans, dārgs akmens) utt. Vecā Stendera valoda, protams, ir ģermānismiem caurvīta, taču kopumā diezgan pareiza. Viņš ļoti centās to bagātināt un atrast nosaukumus jauniem jēdzieniem.

Nacionālās valodniecības pirmie soļi

19.gs. Latvijas teritorijā tika atcelta dzimtbūšana. Zemnieki darba un labākas dzīves meklējumos devās uz Rīgu, kas izveidojās par latviešu nācijas ekonomisko, politisko, sabiedrisko un kultūras centru . Minētie apstākļi sekmēja vienas nacionālas valodas izveidi, kuras pamatā bija dialekti un izloksnes, kurās runāja latvieši ekonomiski attīstītākajos Latvijas novados Vidzemes vidusdaļā un Zemgalē, jo Latgalē dzimtbūšanu atcēla tikai 1861.gadā.

Cīņu par tautas ekonomiskajām, juridiskajām, politiskajām un patstāvīgas nacionālas kultūras tiesībām uzsāka nacionālā inteliģence – jaunlatvieši, kuri tajā iesaistīja arvien plašākus tautas slāņus. Jaunlatviešu darbības sākumi saistās ar Tērbatas universitātes latviešu studentu pulciņa aktivitātēm 19.gs. 50.gados. Šo pulciņu vadīja K.Valdemārs, aktīvākie dalībnieki bija J.Alunāns un K.Barons. 19.gs. vidū Tērbatas universitātē mācījās ap 30 latviešu tautības studentu. 1856.gadā sāka iznākt jaunais latviešu laikraksts „Mājas Viesis”, taču viņu raksti sacēla lielu satraukumu valdošajās aprindās, tāpēc jau 50.gadu beigās jaunlatviešiem vairs nebija iespēju minētajā izdevumā publicēt savus darbus. Viņi centās nodibināt paši savus izdevumus: 1860.gadā J.Alunāns izdeva almanahu „Sēta, Daba, Pasaule”, no 1862. līdz 1865. iznāca laikraksts „Pēterburgas Avīzes”.

Tas arī uzskatāms par rosīgāko jaunlatviešu darbības laiku, kad viņi deva nozīmīgu ieguldījumu literārās valodas bagātināšanā un kopšanā. J.Alunāns cīņu par latviešu valodu sāka ar dzejoļu krājumu „Dziesmiņas, latviešu valodā tulkotas” (saīsināti vienkārši „Dziesmiņas”;1856), pierādot, ka latviešiem ir sava vēsture, kultūra un bagāta, skanīga valoda. 1857.gadā „Mājas Viesa” 20. numurā publicēts J.Alunāna raksts „Īsa pamācīšana, kā tautu vārdi pa latviski jāraksta”. Viņš latviskoja zemju un tautību nosaukumus (Anglija, anglietis, Persija, persietis, nevis Portugalas zeme, bet Portugala utt.). Rakstam sekoja K.Valdemāra piebilde atmest tautību apzīmējamos -deris, -neris, -teris un vietā likt -ietis, -nieks, -ns utt.

Jaunlatvieši centās valodas jautājumus skaidrot arī teorētiski. Viņi uzsvēra, ka valoda ir cilvēka garīgo spēku galotne, sabiedrībai tā kalpo kā sazināšanās līdzeklis. Savus teorētiskos uzskatus J.Alunāns realizēja valodas praksē. J.Alunāns latviskoja zemju, tautību un mēnešu nosaukumus, bagātināja latviešu leksiku, darinot jaunus vārdus un aizgūdams vārdus no citām valodām. Pazīstamākie J.Alunāna ieviestie vārdi: ārzemes, atdzimšana, atgūt, atkārtot, atstatums, attīstīt, atvaļināt, atvēsināšana, austuve, burts, burtnieks, ceļotājs, drēbnieks, dilonis, durklis, eja, galms, ģerbons, izvēdināšana, iestāties, jokdaris, kalnraktuve, kareivis, karodznieks, kokvilna, krava, namdaris, noraksts, pētnieks, saeima, uzvalks, valdonis, veikals, vienība, virtuve, zemkopība. Viņš iesaka izmantot izskaņas –tava, -nieks, -nīca: mazgātava, padomnieks, dziesminieks, maiznieks, skolnieks, siltumnīca, zvērnīca utt.

J.Alunāns pievērsa uzmanību arī svešu īpašvārdu atveidei latviešu valodā: viņš uzskatīja, ka tie jāatveido atbilstoši izrunai. Tā kā grieķu un latīņu valodā nav skaņas ‘z’, bet ‘s’, tāpēc jāraksta Sofokls, ne Zofokls, senāts, ne zenāts. Atveidojot svešvārdus, viņš izmanto latviešiem raksturīgās galotnes: Judas – Juda, Pompejus -Pompejs, Plautus – Plauts, Prometheus – Prometejs, Jeremias – Jeremijs, Julius – Julijs, Pharao – Farons, juno – Junona, Venus – Venera. Arī mēnešu nosaukumus Alunāns raksta tā, ka tos lieto vēl tagad: janvāris, februāris, marts utt. J. Alunāns veic radikālas reformas arī ortogrāfijā: ievieš burtus č, ž iepriekš lietoto t.s. čupu burtu vietā. J. Alunāns vērtējams kā latviešu nacionālās valodniecības pamatlicējs un valodniecības tradīciju ir dibinātājs.

Viņa darba izcilākais turpinātājs bija Atis Kronvalds. Valodas teorijā un praksē viņš līdzīgi J.Alunānam augstu novērtēja latviešu valodas bagātību un skaistumu. Kronvalds latviešu valodas kopšanas un attīstības nepieciešamību saistīja ar skolas praksi, prasīdams, lai latviešu bērni skolās mācītos latviešu valodā. Liels ir A. Kronvalda ieguldījums jaunu vārdu darināšanā. Viņš meklēja atjaunojamus vārdus vecajās vārdnīcās, ņēma palīgā latīņu, grieķu un lietuviešu valodu. A. Kronvalds apzināti centās arī pēc vārdu daiļskanības. Atzīmējami šādi A. Kronvalda radīti vārdi: burtnīca, cēlonis, cietoksnis, daile, dzeja, dzejnieks, dzejolis, dziedonis, gleznot, izglītība, izloksne, kaislība, ķermenis, kuplināt, līdzeklis, locījums, loma, luga, māksla, nākotne, nolūks, padome, pagātne, pilnvara, pilsonis, priekšmets, raksturīgs, raksturs, rīcība, satversme, slimnīca, stāvoklis, sūtnis, taisnība, tēlot, tēvija, turpināt, valde, varonis, veikals, vergturis, vēstule, vēsture, viela, virziens, ziedonis, zīmulis, zinātne.

A. Kronvalds mēģina analizēt arī vārdu aizgūšanas procesu. Viņš pārņēma gatavus vārdus, pievienojot tiem galotnes (Universität – universitāte) vai arī tieši tos tulkojot (Hochschule – augstskola). Tas uzskatāms par apzinātās kalkēšanas aizsākumu. A.Kronvalda ieguldījums valodniecībā ir ļoti nozīmīgs. Viņš pieder pie ievērojamākiem latviešu valodniekiem.

Pirmie romāni un literārās valodas reforma

19. gs. tiek uzrakstīti arī pirmie romāni latviešu literatūrā. Tie ir Māteru Jura „Sadzīves viļņi” un brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki” (abi 1879), kas liecina par latviešu literārās valodas pilnīgošanu un tālāku attīstību. Brāļi Kaudzītes ir latviešu valodas skolotāji, viņi valodas lietojumā ir labāk izglītoti nekā Māteru Juris, par ko liecina romāna dažādie tēli un viņu spilgti individualizētā valoda.

19.gs beigās uzplaukst Andrieva Niedras daiļrade, viņa darbs „Līduma dūmos” (1899) jau vērtējams kā darbs ar labu literāro valodu, kuras iepriekšējo romānu autoriem tomēr vēl īsti nebija. Doma tiek pausta ciešā valodnieciskā ietērpā, tādējādi literārā valoda savu pilnīgāko izpausmi gūst tieši daiļliteratūrā.

1896.gadā Rainis sāk tulkot Gētes “Faustu”, un to var nosaukt par latviešu dzejas valodas reformu. Rainis izmanto pārdomātu, apzinātu principu – kā pareizi izmantot vārdus, kā tos padarīt daiļskanīgus. Rūpīgi izstudējis veclatviešu rakstus, vārdnīcas, viņš meklē atbilstošas un piemērotas gramatiskās formas. Mazizkoptajai latviešu dzejas valodai gadsimta sākumā ļoti nozīmīgi bija Raiņa darinātie jaunvārdi un atdzīvinātie neaktīvie vārdi: dima, mīla, rēns, jums, augsme, smagme, sūrme, vēlme, neveidība, dvesma, dziesna, drausma, baisma, dzēsma, šķisna, ceras, trosma, gailes, daile, trīce, ģiedri, versme, brīve, ausa, miņa, plaisma, šalts, baigs; verbi: brakstēt, jundīt, šiepties, sīkt, rīst, šiept, modrēt u.c.

Par poētismiem kā vesela leksikas slāņa veidošanos var runāt, sākot ar Raiņa literāro darbību. Rainis savā dzejā ir izmantojis dažādus pantmērus, skaitījis zilbes, meklējis labskanīgas un īsākas vārda formas. Par īsajām vārda formām Rainis arī saņēmis kritiku, piem., daudzi nevarēja pierast pie mīlas (mīlestības vietā), dažiem vārdiem, piem., uztice valodnieks K.Mīlenbahs pamatoti pārmeta pārāk lielu daudznozīmību (uzticēšanās, uzticība, uzticīgums), ne visi vārdi tika pieņemti: vārds sakas ar nozīmi ‘pasakas’ radīja pārpratumus, tāpat ziegs, ziedzīgi'(ar nozīmi ‘noziegums’, ‘noziedznieki’). Rainis bija arī ļoti produktīvs salikteņu darinātājs.

20.gs. sākums latviešu valodniecībā ievērojams arī ar to, ka 1908.gadā Rīgas latviešu biedrības Zinību komisija izstrādāja latviešu rakstību tagadējā variantā. Līdz tam spēkā bija t.s. vecā druka jeb fraktūra – gotiskais raksts. Jauno ortogrāfiju 1908.gadā akceptēja ortogrāfijas komisija Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna vadībā un ar likumu ieviesa Latvijas Republikā no 1920. līdz 1922.gadam.

Latviešu valodas kā valsts valodas vēsturiskā attīstība

Pirmā pasaules kara gadi Latvijas teritorijā bija ne tikai sīvu cīņu, bet arī asas valodu konkurences laiks, kad sākās bezkompromisu cīņā starp vācu, krievu un nu jau spēku ieguvušo latviešu valodu. Pirmais dekrēts par oficiāla statusa piešķiršanu latviešu valodai tika publicēts 1918.gada 4.janvārī t.s. Iskolata Republikā Valkā. Tajā latviešu valodai tika piešķirtas vienlīdzīgas tiesības ar vācu un krievu valodu. Latvijas Republika kā neatkarīga valsts tika proklamēta 1918.gada 18. novembrī, un pēc tam tika pieņemti vairāki normatīvi akti, kas nostiprināja latviešu valodas statusu. Taču likums par latviešu valodu kā valsts valodu tika pieņemts tikai 1935.gadā, kad latviešu valoda jau praktiski bija nostiprinājusies kā valsts valoda. Vienlaicīgi tika nostiprinātas arī minoritāšu valodu tiesības.

1940.gadā pēc Latvijas Republikas inkorporācijas Padomju Savienībā strauji veidojās priekšnoteikumi Latvijā dzīvojošo tautu lingvistiskajai asimilācijai. Valsts valodas statuss zuda, latviešu valodas nozīme tika sašaurināta. To sekmēja, pirmkārt, lielās pārmaiņas Latvijas iedzīvotāju etniskajā sastāvā, otrkārt, krievu valodas uzspiešana, tās lietošanas sfēru paplašināšana un, treškārt, valsts valodas statusa atņemšana latviešu valodai. Tādējādi tā zaudēja funkcionēšanas iespējas daudzās sabiedrības darbības sfērās.

Trešās atmodas laikā valsts valodas statusa atgūšana latviešu valodai kļuva par spilgtu sabiedriskās domas un aktivitātes izpausmi. 1988.gadā 354 000 Latvijas iedzīvotāju balsu jeb tautas nobalsojums par savu valodu kā valsts valodu lika LPSR Augstākajai padomei pieņemt papildinājumu Konstitūcijā, un tas skan šādi – „Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts valoda ir latviešu valoda”. 1988.gada 6.oktobrī tika pieņemts lēmums par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.

Pašlaik spēkā ir Valsts valodas likums, kas tika pieņemts 1999. gadā un kurā ir teikts:

24.pants.
1.Valsts un pašvaldību institūcijām ir pienākums nodrošināt materiālo bāzi latviešu valodas izpētei, kopšanai un attīstīšanai.
2.Valsts nodrošina valsts politikas izstrādi, ietverot tajā latviešu valodas zinātnisku izpēti, aizsardzību un mācīšanu, sekmējot latviešu valodas lomas palielināšanu tautsaimniecībā, kā arī veicinot indivīda un sabiedrības izpratni par valodu kā nacionālu vērtību.

Latviešu valoda pašlaik funkcionē visās dzīves jomās. Atjaunota latviešu valodas loma valsts pārvaldē, bruņotajos spēkos, iekšlietu struktūrās. Latviešu valodā izglītību iegūst 70% skolēnu, un šim īpatsvaram ir tendence palielināties. Latviešu valodā mācās valsts augstskolu studenti, kā arī tiek aizstāvēta lielākā daļa zinātnisko darbu. Latviešu valodā iznāk vairāk nekā 200 laikrakstu ar kopējo gada tirāžu 110 milj. eksemplāru, tajā tiek izdoti vairāk nekā 300 žurnālu un ik gadu iespiestas aptuveni 2500 grāmatas ar kopējo tirāžu pāri par 67 miljoniem eksemplāru.