Rakstu sērijas par „Novada valodniekiem” turpinājumā ‒ iepazīšanās ar profesoru Jānošu Pustai (prof. Dr. h. c. Pusztay János), kurš, lai gan pats ir ungārs un latviešu valodu neprot, devis lielu ieguldījumu tās popularizēšanā. Jānošu akcijai pieteikusi viņa bijusī kolēģe Lāsma Gaitniece.

Jānošs Pustai dzimis 1948. gadā Rietumungārijas pilsētā Sombathejā. Pirmo reizi Latvijā Jānošs viesojies 1990. gadā oficiālas delegācijas sastāvā, lai sekmētu Pēčas Universitātes un Latvijas Universitātes zinātnisko sadarbību.

Kaut arī Baltijas valstis toreiz tika identificētas ar Padomju Savienību, Jānošs bija patīkami pārsteigts par Latvijas eiropeiskumu. 1992. gadā Jānošs Pustai Rietumungārijas Universitātē nodibināja Urālistikas (somugru valodu) katedru un, lai gan latviešu valoda nav somugru saimes valoda, viņš iedzīvināja ideju, ka šīs universitātes studentiem būs iespēja apgūt gan latviešu valodu, gan ar Latviju saistītus citus humanitāro studiju priekšmetus – literatūru, folkloru, etnoģenēzi, mākslas vēsturi un vēsturi. Divdesmit viena gada laikā Urālistikas katedrā strādājuši vairāki latviešu valodas lektori: mācījuši studentus, kā arī sadarbībā ar profesoru veidojuši tematiskus mācību līdzekļus, tulkojuši latviešu autoru darbus ungāru valodā, tādā veidā popularizējot latviešu valodu un literatūru.

Pieteikuma autore Lāsma ar Jānošu kopā strādājusi sešus studiju gadus. Kopā iztulkotas divas latviešu autoru grāmatas, kas izdotas bilingvālos izdevumos. Par godu Latvijas Valsts proklamēšanas 90. gadadienai 2008. gada novembrī tika sagatavots un izdots dzejnieka Modra Zihmaņa bilingvāls dzejas krājums „Levelek Margarétához / Vēstules Margrietiņai”, bet 2009. gadā ungāru valodā iztulkots Zentas Mauriņas eseju krājums „Zenta Maurina – élete és esszéi / Zenta Mauriņa – viņas dzīve un esejas”. Savukārt 2010. gada decembrī nāca klajā pieteikuma autores Lāsmas Gaitnieces un Silvijas Ģibietes (arī nominēta akcijai „Novada valodnieks”) kopdarbs – mācību līdzeklis padziļinātai Latvijas vēstures apguvei „Uz mūžu zaudētā dzimtene. 1939. gads Latvijā un Liepājā”, kas izdots ungāru valodā un kura redaktors ir Jānošs.

Viena no profesora kaislībām ir tulkošana. Viņš pats ir poliglots – ar Jānošu Pustai iespējams sazināties ungāru, vācu, krievu, somu un igauņu valodā. Kaut arī Jānošs nav aktīvs latviešu valodas lietotājs, viņš latviešu valodas saglabāšanā un popularizēšanā ārpus valsts robežām ir darījis patiesi daudz.

Intervijā profesors Jānošs Pustai atklāj, kāpēc latviešu valoda ir īpaša un kas to atšķir no citām.

Jūs zināt vairākas valodas. Ar ko latviešu valoda atšķiras no citām?

Latviešu valoda ir īpaša, jo vienlaikus ir gan eksotiska, gan eiropeiska. Ja mani studenti vēlas mācīties eksotiskas valodas, nav nepieciešamības doties tik tālu kā uz Okeāniju vai Āfriku, es viņiem saku, lai paliek tepat, Eiropā, un izvēlas, piemēram, latviešu valodu. Tā ir sena indoeiropiešu valoda. Rīgā viesojoties pirmo reizi, es ar prieku atklāju vārdus un vārdu celmus, kas cēlušies no indoeiropiešu valodas. Latviešu valoda ir arhaiska, bet vienlaikus arī mūsdienīga. Atklāt šo latviešu valodas divpusīgo raksturu ir ļoti interesanti. Tikpat iespaidīgi ir tas, cik daudz jaunu jēdzienu jūs cenšaties izteikt ar latviešu valodas vārdiem, nevis izmantojot aizguvumus.

Kas ir Jūsu dzimtā valoda, un kura ir Jūsu mīļākā svešvaloda?

Mana dzimtā valoda ir ungāru valoda, savukārt mana mīļākā svešvaloda – vācu. Kad biju jauns skolotājs, trīs gadus ungāru valodu mācīju Getingenē, un arī vēlāk īsākus un garākus laika sprīžus pavadīju Vācijā, lielākoties Hamburgā – ar Humbolta fonda stipendijas atbalstu. Vēl nesen somugru valodniecībā zinātnes valoda bija vācu valoda, angļu valoda sākusi dominēt tikai pēdējos 10–20 gados. Mana paaudze vāciski runā labāk nekā angliski. Vācu valoda ilgu laiku bijusi izplatītākā saziņas valoda Centrāleiropas reģionā, tāpēc man žēl, ka šobrīd mūsu reģionā tās nozīme ir samazinājusies.

Vai nebūtu vieglāk, ja visi pasaules iedzīvotāji sarunātos vienā valodā?

Globalizācija un fakts, ka lielākā daļa pasaules valodu izmanto mazās kopienās, veicina šo valodu izzušanu (prognozē ‒ jau līdz šī gadsimta beigām!). Tas nozīmē, ka pasaulē paliks arvien mazāk un mazāk valodu. Teorētiski, ja visi runātu vienā valodā, komunikācija būtu vienkāršāka, bet tas varētu notikt tikai uz citu valodu izzušanas rēķina, un to nevarētu vēlēties neviens.

Katra valoda ietver sevī tautas zināšanas un kultūras vērtības, kas, konkrētajai valodai izzūdot, beigtu eksistēt. Nākotnes cilvēcei tas radītu neaptveramas sekas, tāpēc neatkarīgi no kopienas lieluma, kas valodu lieto, katrai valodai vajadzētu būt aizsargātai. Tā vai citādi, zinot valodas attīstības tendences, nav iespējams, ka visi pasaules iedzīvotāji varētu runāt vienā valodā. Šī viena un vienīgā valoda jau pavisam drīz iegūtu lokālās variācijas, sauksim tos par dialektiem, kas vēlāk attīstītos neatkarīgās valodās. Bābeles situācija būtu tikai laika jautājums.

Kāpēc cilvēkiem jāmācās svešvalodas?

Mūsdienu pragmatiskajā pasaulē atbilde ir – lai spētu sazināties. Tomēr valodas vienīgā nozīme nav rodama komunikācijā, valodas ir arī kultūras iemiesotājas un starpnieki. Pasaules dažādību iespējams atklāt tikai tad, ja mēs zinām valodas, kas iepazīstina mūs ar dažādām kultūrām. Savukārt kultūras iepazīšana mums palīdz saprast citam citu, neļaujot rasties aizspriedumiem un ksenofobijai. Arī literatūru izprast tā īsti mēs varam, tikai protot valodu, kurā tā dzimusi.

Vai cilvēki, kas runā dažādās valodās, arī domā dažādi?

Jā. Vislabāk tas atklājas, kad mēs mācāmies vai mācām svešvalodas. Pasaulē ir lieli kultūrlingvistiski reģioni, kuros valodiskā domāšana lielā mērā ir vienāda. Viens no tādiem reģioniem ir Eiropa pretstatā, piemēram, Tālajiem Austrumiem. Valodas struktūras ietekmē domāšanas veidu, toties šīs struktūras izveidošanos droši vien noteicis domāšanas veids tūkstošiem gadu senā vēsturē.

Kas tulkotāja darbā ir vissarežģītākais?

Ņemot vērā iegūto pieredzi, ļoti sarežģīta ir dzejas tulkošana – gan tās satura, gan formas dēļ. Prozā tā saucamās reālijas un kultūras atšķirības var pārtulkot bez īpašām grūtībām – reizēm pievienojot paskaidrojumu. Dzejas gadījumā, it sevišķi, ja tas nav brīvais pants, formas ierobežojumu dēļ (zilbju skaits, ritms) tas ir gandrīz neiespējami. Tomēr pastāv dažādi skatījumi uz tulkojumu – dažkārt pietiek ar lojalitāti saturam, tomēr ungāru literāro tulkojumu tradīcija pieprasa arī būt lojāliem pret oriģinālo formu.

Intervēja: Elizabete Lukšo

Foto: no J. Pustai personīgā arhīva