Turpinot rakstu sēriju par „novada valodniekiem”, iepazīstinām ar redaktori, korektori, tulkotāju un valodas mīļotāju Lindu Kalniņu, ko akcijai pieteicis viņas vīrs Guntis Kalniņš.

Linda Kalniņa dzimusi Rīgā 1978. gadā, mācījusies Emīla Dārziņa mūzikas skolā, kur apguvusi klavieru specialitāti. „Viņas pirmā dzīves mīlestība ir klavierspēle – varbūt tādēļ viņas runa ir līdzīga plūstošai mūzikai,” piesakot Lindu akcijai, raksta Guntis. „Otrā dzīves mīlestība ir valoda – ne vien dzimtā, bet arī svešvalodas. Arī tās iemājo Lindā dabīgi, rimti un pamatīgi.”

Pēc skolas beigšanās Linda studējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, kur ieguvusi Humanitāro zinātņu bakalaura grādu latviešu filoloģijā. Linda stāsta, ka viss sācies ar LU „Universitātes Avīzi”, kur nostrādājusi sešus gadus – gatavojusi dažāda veida publikācijas, rakstījusi dzeju, par ko saņēmusi arī apbalvojumus.

Lindas darbs vienmēr bijis saistīts ar valodu – jau studiju laikā Linda strādājusi gan Saeimas laikrakstā, gan bijusi žurnāla „Sieviete” literārā redaktore, strādājusi arī Latvijas Televīzijā par raidījumu redaktori. Pēc LU pabeigšanas sākās ilgstoša Lindas sadarbība ar Valsts valodas centru, kas turpinās joprojām. Paralēli tam visam nodarbojas arī ar grāmatu tulkošanu un visdažādāko tekstu rediģēšanu. Ir tulkojusi no angļu un krievu valodas, saprot un nedaudz runā arī poļu un spāņu valodā. Linda izveidojusi projektu „Vārdotava” (www.vardotava.lv), kur var atrast ne vien palīdzību tekstu koriģēšanā, rediģēšanā un tulkojumos, bet arī iepazīties ar tipiskākajām kļūdām un neprecizitātēm latviešu valodas lietojumā.

Linda stāsta, ka pašlaik jārediģē kāds buklets, kas arī būs darbs turpmākajām nedēļām, sadarbojos ar Valsts valodas centru, bet ziemas Linda labprāt pavada siltajās zemēs – atpūšas ar vīna glāzi zem palmas zariem okeāna krastā, katru vakaru līdz neapnikšanai baudot saulrietus.

Intervijā Linda stāsta par savu mīlestību pret valodu un atklāj, kā iespējams savu valodu kopt.

Kāpēc, Jūsuprāt, esat pieteikta akcijai „Novada valodnieks”?

Iespējams tāpēc, ka jau no mazotnes ļoti daudz lasīju grāmatas, jau pirmajās klasēs rakstīju labus sacerējumus, kas vēlāk pārvērtās radošajos darbos vairāku burtnīcu apjomā, agri sāku rakstīt dzeju, no mūzikas pārgāju uz filoloģiju un kopš 18 gadu vecuma strādāju ar valodu un tekstiem. Tā ir mana dzīve – rakstu un tulkoju ar lielu prieku, tas ir tas, kas man dzīvē visvairāk patīk.

Kas veidojis Jūsu mīlestību pret valodu?

Liktenis? Abi vecāki bija mākslinieki – mamma pianiste, bet tētis grafiķis dizaineris. Varbūt sava loma bija tam, ka bērnībā nebija moderno ierīču, TV raidījumi bija garlaicīgi un, lai īsinātu laiku mājās, daudz pavadīju pie grāmatām, šķirstot un lasot tās. Agri sāku lasīt filozofiju, pieaugušo romānus, pievērsos ezoterikai, sāku rakstīt dienasgrāmatas un dzeju.

Kā izpaužas Jūsu mīlestība pret valodu?

Lasu gan maz, jo ilgus gadus esmu strādājusi par redaktori, labojot simtiem un tūkstošiem lapaspušu. Tāds profesionālais kretīnisms – rakstos, presē un sociālajos portālos tekstu lasu, pamanot kļūdas un bieži vien aizmirstot, par ko vispār lasu. Uzskatu, ka tīra valoda, cik nu ikdienā tas iespējams, liecina par cilvēka izglītības un prāta spēju līmeni.

Vai svarīgāk ir kārtīgi zināt savu valodu vai pārzināt citas valodas?

Es domāju, ka viss sākas ar sevi. Ar savu būtību, identitāti, valsti, ģimeni. Tu esi visa sākums, cita nav.

Kā vislabāk kopt savu valodu?

Domāju, skolās strādā daudz skolotāju, kuriem pašiem nav izkopta valodas prasme, – ko viņi var iemācīt bērniem? Tas ir novērojums no skolotāju saziņas vēstulēm, kurās vienmēr ir gana daudz kļūdu, pat ja tikai neuzmanības. Liela uzmanība ir jāpievērš nevis skolotāju atalgojumam, bet izglītības sistēmas un pašu skolotāju darba kvalitātei, ir jāpilnveido viņu valodas zināšanas un prasmes, jānodrošina valodas kursi. Tā man radās ideja izveidot projektu „Vārdotava” – šajā mājaslapā ir apkopotas tipiskākās kļūdas, arī „Facebook” lapā ik pa laikam publicēju jaunāko un ne tik svaigo informāciju no pašas darba pieredzes ar tekstiem. Mūžu dzīvo – mūžu mācies!

Protams, jebkuras valodas apguvē palīdz tas, ka daudz lasi – dzeju, prozu, mēģini tulkot, trenējies, klausies dziesmas, skaties filmas citās valodās. Sarunājoties ar vietējiem, var lieliski iepazīt dažādus sarunvalodas knifus.

Vai valodai jāmainās?

Domāju, ka jā. Cilvēks ir dzīvs, cilvēks attīstās, evolucionē, līdz ar cilvēku arī valoda, jo tā ir daļa no cilvēka identitātes. Protams, valoda ir arī sistēma – tai būtu jāsaglabā pamati, gramatika. Valodu var bagātināt ar jaunvārdiem, bet tiem jābūt harmoniskiem un iederīgiem jau esošajā sistēmā.

Vai nebūtu vieglāk, ja visi cilvēki runātu vienā valodā?

Kaut kādā ziņā – jā, bet jāatzīst, ka daudz ceļoju, un, šķiet, ka pasaules valoda tomēr ir angļu valoda. Kā arī zīmju valoda. Abas kopā labi noder. Tomēr man tīk apgūt jaunas valodas un, ja zinu, ka būs jābrauc uz kādu valsti, iepriekš iepazīstos ar tās valodu, apgūstu tiešsaistes mācībās. Tautu vēstures un likteņi ir dažādi, tādēļ šķiet tikai normāli, ka mums ir arī dažādas valodas, dažādas gramatikas, vārdi, apzīmējumi – tas viss kopā veido to skaisto un interesanto vietu, kur dzīvojam, Zemi.

Vai cilvēki, kas runā dažādās valodās, arī domā dažādi?

Šķiet, mazāka nozīme te ir valodai, vairāk – vietai, kur cilvēks dzīvo, valsts vēsturei, ģenētikai, izglītībai, darba pieredzei, ieražām, paradumiem, klimatam, pat produktiem, kas konkrētajā klimata zonā pieejami. Gribas domāt, ka valoda, kad to apgūsti, vairāk vieno, nevis šķir. Tāpēc aicinu ikvienu mācīties valodas. Apgūt savu dzimto, bet nepamest novārtā arī daudzas jo daudzas pasaules valodas. Jebkuras zināšanas padara tikai bagātākus.

Intervēja: Elizabete Lukšo, foto: no L. Kalniņas personīgā arhīva